Elvīra Maiga Hortenzija Baldiņa piedzima 1919. gada 11. augustā Madonas apriņķa Kraukļu pagasta Kalna Jostpāpenos. 1938. gadā pabeigusi Valsts ģimnāziju Cesvainē, Elvīra sekoja savam sapnim kļūt par aktrisi un devās uz Rīgu.
"Pamatskolā mani allaž aicināja deklamēt. Laikam jau klausītājiem patika kaut kas, ko pati nespēju novērtēt. Vēlāk, ģimnāzijas gados, mani ļoti ietekmēja mūsu literatūras skolotāja Marija Bērzkalne, un arī skolas ievirze bija uz teātra pusi. Visi sacīja: "Tu nu gan būsi aktrise. Tev jābrauc uz Rīgu." Bet, kad es patiešām devos uz galvaspilsētu, lai stātos teātra skolā, vecāmāte lauzīja rokas un raudāja, jo radiniekiem Rīga likās zaņķis, bet skolotāji teica: "Tu tik maza un no laukiem Rīgā pazudīsi." Teātra skolā iestājos, un tāpēc sakari ar mājām uz kādu laiku pārtrūka. Lai izdzīvotu un varētu studēt, piepelnījos kā modelis pie tēlniekiem, gleznotājiem, iznēsāju un gludināju veļu. Tā nu varēju atļauties pat sūtīt mājiniekiem dāvanas. Viņi samierinājās un vēlāk piedeva," tā 105 gadu jubilejas rakstā portālam Kroders.lv atcerējusies Elvīra Baldiņa.
Latvijas Aktieru arodbiedrības teātra skolā viņas pedagogi bija Jānis Zariņš un Felicita Ertnere. "Kā tur vajadzēja trenēt fonētiku! Tādi vingrinājumi lieti noderētu mūsdienās ne vien aktieriem, bet arī TV un radio diktoriem, kas reizēm runā, kā mīklas pikuci mutē iebāzuši," Elvīrai Baldiņai nekad nebija jāmeklē pēc vārda, un, šķiet, taisnu valodu runājot, viņa nebaidījās paša vella. Režisore Virdžīnija Lejiņa 2023. gadā uzņēma dokumentālo filmu Es esmu runājusi (2023). Tajā atklājas ne vien Elvīras Baldiņas dzīvesprieks un humora izjūta, bet arī savdabīgais, dziļais prāts – Elvīra Baldiņa latviešu tautasdziesmas ne vien skandēja, bet arī analizēja un interpretēja.
Pēc kara beigām Baldiņa sāka strādāt Latvijas Jaunatnes teātrī, kur laikā no 1945. līdz 1976. gadam nospēlēja virkni lomu, – viņa bija Maija Annas Brigaderes Maijā un Paijā (1949), Saulcerīte Raiņa Zelta zirga uzvedumā (1956), Vinnijs Pūks un Pūce izrādē Lācītis Pūks un viņa draugi (1967) pēc Alana Milna darbu motīviem, viņa bija arī Hedviga Lazdu laipas iestudējumā (1964) un Zelma izrādē Smaržo sēnes (1988).
Līdzās darbībai teātrī Elvīra Baldiņa piedalījās daudzos Radio teātra uzvedumos un televīzijas iestudējumos.
"Stundām ilgi es varētu klausīties, kā Tu skandē mūsu skaistās tautasdziesmas. Tava novada ļaudis var ar Tevi lepoties, jo, kur arī Tu būtu, Tu vienmēr piemini savu dzimto pusi un proti par to stāstīt tik saistoši un skaisti," teikusi aktrise Vera Singajevska (Stars. 18.09.1969.)
Kādā intervijā Elvīra Baldiņa teica, ka viņu raksturo šī tautasdziesma: "Nedod Dievs man bēdiņu,/Es nemāku bēdāties/Dod Dieviņi vistai bēdas/Tā mācēja bēdāties." Nebēdāsimies. Iedvesmosimies no skaista cilvēka apbrīnojamā mūža.