Neatkārtojami skaistas roku kustības. Mirdzošas acis. Grācija. Žesta skaidrība. Karalienes skatiens. Drosmīga. Avangardiska. Tie ir apzīmējumi, kurus laikabiedri velta baleta leģendai Maijai Pļiseckai. Nesagaidījusi 90. dzimšanas dienu, Minhenē 2. maijā 89 gadu vecumā pēc sirdstriekas viņa šķīrās no dzīves. "Maija Pļisecka ir mūžīga. Viņa bija, viņa ir, viņa būs," Maijas Pļiseckas nāves dienā pavēstīja Maskavas Lielā teātra ģenerāldirektors Vladimirs Urins. "Dejas pasaule raud par vienu no savām skaistākajām zvaigznēm," raksta Le Figaro.
"Viņas 90. dzimšanas dienu novembrī gatavojās svinēt visa pasaule. Ziņa par viņas nāvi pārsteidza negaidīti un netaisni. Par viņas slimībām neviens nekad nebija ne dzirdējis. Likās, viņa dzīvos tik ilgi, cik gribēs. Tāpēc, ka viņa visu mūžu dzīvoja, kā gribēja: pakļāva sev cilvēkus, apstākļus un pat valsts iekārtu," laikrakstā Kommersant raksta ietekmīgā krievu baleta kritiķe Tatjana Kuzņecova.
Maijai Pļiseckai līdzīgu nebija. Un viņa pati to zināja. "Es esmu radījusi savu stilu," 2005. gada augustā primabalerīna teica intervijā Jegoram Jerohomovičam, kurš dižo balerīnu raksturoja kā "starojošu, laipnu un labestīgu". Šī piezīme nav nejauša, jo bieži vien Maija Pļisecka saukta arī par asu un valdonīgu. "Es biju žūrijas priekšsēdētāja Nagojā un skatījos, kā manā stilā dejo visi. Tiek atkārtotas manas pozas, viss, ko esmu rādījusi Gulbju ezerā un citās izrādēs. Kādreiz mani lamāja, teica, ka tā nedrīkst, ka tā vairs nav klasika. Bet tagad tā ir klasika! Vienmēr kāda klasika no kaut kā vai ar kādu sākas." Pieminētais Pētera Čaikovska balets Gulbju ezers Maijai Pļiseckai bijis liktenīgs. Odetas – Odīlijas lomu viņa ir dejojusi 30 gadu vairāk nekā 800 reižu.
Dejo, pirms iemācījusies staigāt
Maija Pļisecka piedzima 1925. gada 20. novembrī Maskavā skatuves mākslai tuvā dinastijā. Deja bija viņas liktenis. Burtiski. Meitenīte dejot esot iemācījusies agrāk nekā staigāt. Maijas tēvs kādu laiku bija Krievijas ģenerālkonsuls Špicbergenā, kur pagāja daži meitenes bērnības gadi. Pļiseckas māte bija mēmā kino aktrise Rahile. Kad Maijai bija 11 gadu, viņas tēvu kā tautas ienaidnieku arestēja un nošāva, māti – izsūtīja.
Par Maiju Pļisecku ir uzņemtas vairākas dokumentālās un mākslas filmas, sarakstītas grāmatas. Diemžēl neatceros filmas nosaukumu un režisoru, bet spilgti atceros kādu kadru. Mazā Maija, horeogrāfijas skolas audzēkne, kopā ar audzinātāju un meitenēm dodas pastaigā pa rudenīgo parku. Zelta rudens. Virpuļo lapas. Pēkšņi mazā Maija atpaliek, sāk locīties un griezties neparastās kustībās, līdz nokrīt zemē, turpina locīties, līdz – par šausmām audzinātājai – paliek guļam kā mirusi. Kā lapa. Mazās skolnieces dejas instinkts un emocionalitāte jau robežojās ar ģenialitāti.
1943. gadā Maija Pļisecka pabeidza Maskavas Horeogrāfijas skolu un tika uzņemta Lielā teātra trupā, kur dejoja 50 gadu. "Kordebaletā viņa nepalika pat ne gadu. Pārāk acīmredzamas bija viņas īpašās spējas," raksta T. Kuzņecova. Sekoja lomas baletos Karmena, Gulbju ezers, Apburtā princese, Raimonda, Žizele, Romeo un Džuljeta, Dons Kihots, Bahčisarajas strūklaka – nav vērts pārskaitīt. Visa lielā baleta klasika piederēja viņai.
1967. gadā revolucionāri izskanēja kubiešu horeogrāfa Alberto Alonso īpaši Pļiseckai radītais baleta viencēliens Karmenas svīta, kuram mūziku komponējis viņas dzīvesdraugs Rodions Ščedrins. T. Kuzņecova atceras, ka "modernā leksika un klajā seksualitāte šokēja padomju cenzorus". Kultūras ministre Jekaterina Furceva izrādei uzlikusi veto. Bet Maija Pļisecka par šo baletu cīnījās kā par savu bērnu – bērnus viņa nekad neesot gribējusi un apzināti izvēlējusies visu enerģiju veltīt mākslai. Un uzvarēja. "Balets nonāca Lielā teātra repertuārā, bet Karmena – Pļisecka – vēsturē," atceras T. Kuzņecova.
Pasaule atvērās ātrāk
"Ir žēl, ka dzīvās leģendas vairs nav," Latvijas Nacionālā baleta galvenais baletmeistars Aivars Leimanis Maiju Pļisecku apbrīno arī kā fantastisku sievieti: "Viņai nekad nevarēja dot viņas gadus – ne pēc sejas, ne stājas, ne kustībām. Viņa taču vēl ļoti cienījamā vecumā kāpa uz skatuves." Pēc aiziešanas pensijā (T. Kuzņecova: "Viņas gadījumā – mežonīgs vārdu salikums") Pļisecka turpināja dejot visā pasaulē, vadīja Romas Operas teātra un Madrides Nacionālā baleta trupu.
Par Maijas Pļiseckas ziedu laikiem A. Leimanis sauc XX gadsimta 50.–60. gadus: "Viņa bija pirmā, kas sadarbojās ar Bežāru (franču horeogrāfs Moriss Bežārs – red.). Viņai pasaule atvērās ātrāk nekā pārējiem padomju dejotājiem." A. Leimanis atgādina arī Maijas Pļiseckas radošo sadarbību ar vīru komponistu Rodionu Ščedrinu. Viņa komponētajiem baletiem Kaija un Dāma ar sunīti viņa pati bija horeogrāfe. "Viņas baleti savam laikam bija ļoti interesanti un neparasti. Tolaik jau pamatā dejoja tikai klasiku. Viņa ķērās pie horeogrāfijas veidošanas Čehova darbiem."
Tējas servīze no Rīgas
"Rīgā esmu bijusi daudzas reizes. Pirmoreiz atbraucu vēl pavisam jauna, tas bija pēc kara, piecdesmitajos gados, kad sāku dejot Gulbju ezeru. Diriģēja vēl Marisa Jansona tēvs – Arvīds Jansons," intervijā žurnālam Ieva Aivai Kaņeponei 2009. gada 8. jūnijā stāstīja Maija Pļisecka. "Tā kā visus šos gadus rakstīju dienasgrāmatas, es varu visu atmiņā restaurēt, pat datumu, mēnesi, gadu. Citādi es tik garu dzīvi nespētu atcerēties. Bet uz Rīgu man vienmēr patika braukt, es vienmēr šurp devos kā uz ārzemēm. Tolaik Rīgā bija brīnišķīgi komisijas veikali. Man līdz pat šim laikam saglabājusies sena pirmskara tējas servīze, atvesta no Rīgas." Intervijā primabalerīna arī atzinās, ka viņai patīkot baltiešu sejas ovāls.
Ar baltiešiem viņu sarado ne tikai sejas ovāls. Maija Pļisecka pazinusi Latvijas baleta prīmu Annu Priedi, un Velta Vilciņa Maskavas Lielā teātra pēckara viesizrādēs Londonā Pļiseckas vietā dejoja Bahčisarajas strūklakā, jo Pļiseckai sešus gadus bija aizliegts doties uz ārzemēm.
Pēdējo reizi Rīgā Maija Pļisecka viesojās 2014. gada jūlijā, kad Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā notika Rodiona Ščedrina operas Apburtais ceļinieks viesizrāde. Viņi bija īsteni aristokrātisks pāris, kas nesasīkumoja ar banālām intervijām un publisku rosīšanos ne dzīvi, ne mākslu.
Uz J. Jerohomoviča jautājumu, kā divas radošas personības kopā var nodzīvot 47 gadus, Maija Pļisecka 2005. gadā sniegtajā intervijā atbildēja: "Ziniet, mums abiem nav nekādu ambīciju, varbūt tāpēc. Es dzīvoju līdzi viņa panākumiem, viņš – maniem. Viņam ir nenovērtējama nozīme, ka esmu guvusi tādus panākumus. Viņš pagarināja manu skatuves dzīvi." Skaistākais, ko cilvēki radījuši, "kopš dzīvo uz zemes", pēc Maijas Pļiseckas domām, ir orķestris.