"Krāšņa un svelmaina", "staltā un lepnā stāja", "sievišķīgais šarms", "talanta daudzveidība rada īpašu atmosfēru", "atturīgi un klusināti", "neapdzēšamā kvēlē lēni gruzdoša", "valdzinošā", "sevi netaupot", "tukšumu un izmisumu slēpjošā" un arī "agresīvā" – šiem Kairišas skatuves partnera Ģirta Jakovļeva savirknētajiem īpašības vārdiem Liesmas rubrikai Autogrāfs (1973., nr. 3) varam vēl pievienot "dvēseles tīrskanību", "mainīgo skaistumu" un "suģestējošo", kā viņu nodēvējis poļu žurnālists, rakstot par filmu Ezera sonāte. Avīžu liecības no 60. gadu sākuma vietnē Periodika.lv, kad Astrīda Kairiša 1962. gadā kā jauna, bikla aktrisīte ieradās Liepājas teātrī, caurskatot žurnālistu un kritiķu apzīmējumus, veido visai spilgtu un izteiktu portretu. Šīs visas īpašības krāšņā mistrojumā ir atbalsojušās Nacionālā teātra aktrises Astrīdas Kairišas vairāk nekā 80 lomās teātrī – mīlētājās, mātēs, karalienēs.
Neatminama mīkla
Jau minētajā Autogrāfā režisors Alfrēds Jaunušans par Astrīdu Kairišu raksta: "Aktrise, ar kuru režisoriem gribas strādāt, aktrise, kuru režisori redz, un pie tam visdaudzveidīgākajās lomās, aktrise, ar kuru neviens režisors nebaidās riskēt un kuras neveiksmes neviens sāpīgi nepārdzīvo. Tas laikam tāpēc, ka Astrīda Kairiša ir mūžam minama un tomēr neatminama mīkla. Un, kā zināms, noslēpums vienmēr vilina. Kad mūsu teātrī viesojās Comedie Française, notika abu teātru tikšanās vakars, un, aktieru portretus bukletā skatot, trupas vadošā aktrise apstājās pie Astrīdas portreta Zanes lomā (manuprāt, ne paša labākā un interesantākā viņas fotoattēla) un ieinteresēta lūdza parādīt viņai šo aktrisi (diemžēl aktrise šajā vakarā nebija). Kad mūsu teātrī viesrežisori izraugās tēlotājus saviem iestudējumiem, viena no pirmajām kādai no vadošajām lomām tiek izraudzīta Astrīda. Turklāt strādāt ar viņu nemaz nav tik viegli un reizēm pat ne visai interesanti – aktrise ilgi un gausi ieiet sveša tēla pasaulē, bet, kad ceļš uz tēlu viņai sāk skaidroties, Astrīdai viss tiek piedots. Par viņu vēl gribētos teikt, ka lomās, kas aktrisei uzminas un atklājas (vienalga, kāda plāna tās arī būtu), Astrīda izstaro it kā iekšēju gaismu, kas savdabīgi un neparasti padara redzamas viņas varones visslēptākās dvēseles norises. (..) Astrīda ir jauks, godīgs un saticīgs cilvēks. Nesen Astrīdai pašai par lielu pārsteigumu atklājās, ka viņai piemīt arī režisoriski dotumi, kurus viņa, iespējams, sev neticēdama, ka var darboties arī šai laukā, centīsies neizmantot, bet viņas trāpīgie, ļoti konkrētie un savdabīgie, interesantie priekšlikumi un intuitīvā cilvēka psiholoģijas smalkā izpratne liecina, ka arī šai laukā viņa varētu strādāt ar panākumiem. Tāda ir aktrise un cilvēks Astrīda Kairiša, aktrise, kuru mīl, par kuru jūsmo (te gan jāsaka, ka ir arī tādi, tiesa, ne jau daudzi, taču tomēr, kuriem Astrīda dīvainā kārtā ne visai imponē. Jautāti "kāpēc", viņi atbild – nezinot un nekādi nevarot to izskaidrot – arī mīkla). Aktrise – grūta un interesanta mīkla, kuru minēt un neatminēt būs daudzu mūžu uzdevums."
Tur aiziet Madara!
Bet līdz tam ir "meitene ar domīgu, mazliet skumju skatienu, aizturētu, bet dedzīgu temperamentu" (Viktors Hausmanis), kura smagu sirdi, Smiļģa verdikta nomākta, ka viņa nekad nebūšot aktrise, 1962. gadā ierodas Liepājas teātrī. Divu gadu laikā, Irmgardes Mitrēvices lolota Liepājas teātrī, ar Madaras lomu izrādē Salna pavasarī dzimst aktrise Astrīda Kairiša. Atmiņas liecina, ka mēģinājumu procesā raudājušas abas, kamēr Mitrēvicei izdevies izkausēt jaunās aktrises psiholoģiskās barjeras un jau iemantotos ievainojumus. Smiļģis viņu pārsvītroja kā aktrisi, Felicita Ertnere gan ticēja. 1972. gada žurnālā Padomju Latvijas Sieviete Dailes teātra 3. aktieru studijas vadītāja sacījusi: "Astrīdai Kairišai ir ārkārtīgi augstas prasības pret sevi, to pamatā ir īpatnēja, dziļa mīlestība uz teātri. Šo augsto prasību dēļ līst daudz asaru, noris nepārtraukta iekšējā cīņa, reizēm zūd ticība sev. Taču ieslēptais, bet lielais radošais spēks ļāvis Astrīdai nostāties uz pareiza un laimīga ceļa. Tieši tādai jābūt īstai aktrisei, un es esmu laimīga, ka saskatīju šos iedīgļus jau studiju gados Dailes teātrī."
"Lūk, tur aiziet Madara – nočukst šodienas liepājnieki un vēl pēc desmit soļiem pamet skatu atpakaļ. Madaras loma Salnā pavasarī ir jaunās aktrises veiksme, par to priecājās daudzi teātra draugi. Ne jau viegli viņai nācās saprast Madaru, nosodīt un attaisnot to. Nervozitāte, satraukums, aizrautība," raksta Dzimtenes Balss (1964, nr. 52). "Cīnījos, ļāvos mazdūšībai un atkal sasparojos," par lomas tapšanu žurnālistam stāstījusi pati aktrise. Dzimtenes Balss atbilstoši laikmeta patosam zīmējusi romantisku sapņotāju: ""Nav labākas dienas par to, kas sākas aktierim vēlu vakarā pēc pirmizrādes, kad aizveras priekškars un skatītāji dodas mājup. Tad vari piekļaut galvu vēsai rūtij un uzelpot, lai rīt no rīta atvērtu jaunas lugas eksemplāru un ar patīkamām bailēm izlasītu, kāda cilvēka sirds tev no jauna jāiepazīst, lai tās pukstieniem ticētu skatītāji," saka jaunā māksliniece un atver grima lādīti, nepārstājot sevi nemitīgi urdīt, ka var taču daudz, daudz labāk." Paškritika neizplēn arī tad, kad Astrīda Kairiša jau ir viena no ievērojamākajām un novērtētākajām Nacionālā teātra aktrisēm.
Pēc 16 gadiem uz skatuves un rūdījuma uzņemšanas laukumā Astrīda Kairiša žurnālā Kino atzīstas "cīņā pašai ar sevi, ikkatru dienu, ikkatru minūti".
Astrīda Kairiša bija aktrise, kura nebaidījās mēģinājuma vidū skaļi iesaukties: "Varbūt es esmu dumja, bet es nesaprotu!" Viktors Hausmanis atceras aktrises mokas ar Guntas Namavīras lomu Paula Putniņa lugas U-uū! iestudējumā. Neizdevās un neizdevās atrast patiesības pamatu šajā kolhoza agronomē. "Kad pēc izrādes uzgāju uz skatuves, Astrīda bija jau noņēmusi parūku; tas vienmēr ir tāds dīvains izskats, uz sejas vēl grims, ap galvu marles lenta, bet parūkas vairs nav, pa pusei vēl tēls, pa pusei aktieris dzīvē. Kairišas acīs tāds izmisums, tādu reti kad esmu redzējis. Toreiz teicu kādu pieklājības frāzi, bet tā aizlidoja aktrisei gar ausīm: "Nē, jūs mani nemieriniet! Es pati saprotu, ka nav labi, tāda muļķe es neesmu!""
Augstais prasīgums pret sevi aktrisi reiz pat bija novedis pie nopietna lēmuma aiziet no teātra. Par laimi, tas nenotika. Viņa paspēja vēl ierakstīties pašās jaunākajās Latvijas teātra vēstures lappusēs, nospēlējot lomas Elmāra Seņkova izrādēs Ezeriņš un Pūt, vējiņi!.
Kāda esmu, to pateiks citi
"Jāatzīstas, man šobrīd nav īsta noskaņojuma sarunām. Filmējos lielā un sarežģītā lomā… Tā ir vienmēr, kad strādāju ar lomu, – pat dzīves izjūta mainās. Visi spēki jākoncentrē sevī… Dzīvoju it kā īpašā, norobežotā pasaulē. Droši vien būtu jāprot "atslēgties", bet man tas ne visai labi padodas, jūs mani atvainojiet…" – Astrīda Kairiša kļūs par aktrisi, kura praktiski nemaz nesniedz intervijas. Žurnālisti to respektē. Tikai retais ir sadūšojies viņu traucēt. Šobrīd šīs skopās intervijas ir zelta vērtē, jo ļauj kaut nedaudz sadzirdēt Astrīdas Kairišas pašas, nevis viņas lomu balsi.
Piemēram, 1994. gadā aktrise savā grimētavā tomēr bija ielaidusi teātra kritiķi Gunāru Treimani (Neatkarīgā Cīņa, nr. 155). Rakstu viņš nosauca Pie Astrīdas avota: "Nacionālā teātra aktrisi ilgi vilcinājos traucēt. Un tikai 4. jūlija dienas vidū mūs saveda kopā aktrises ģērbtuvē, kur tapuši noslēpumainie Spīdolas, Jūlijas, Antonijas un Tomuļu mātes, Žanetes un Lienes tēli… Esmu dīvainas jutoņas varā. Pretī man raugās lielas acis ar vēdekļveidīgām skropstām, sejā ir kas maigs, bikls, un tomēr pavīd arī liegas skumjas. Pareizi izliektas lūpas, uz kurām trīs dzīvība, labsirdība, mīlestība, vājums un vieglums. Kas man gribēja iegalvot, ka Astrīdu pūlī nepamanīsi?! Ka tikai uz skatuves viņa mirdzot?"
Laikam jau tomēr aktrise necik plaši intervijā nav izteikusies, jo Treimanis par citējamu un pēdiņās liekamu atradis tikai vienu viņas izvairīgu teikumu: "Kāda es esmu, to pateiks citi." Ja nu vienīgi uzzinām, ka sašļukušu garu Kairišai paticis uzmundrināt ar kārtīgu pirti. Intervijas laikā ģērbtuvē ienācis leģendārais Nacionālā teātra direktora vietnieks Zigfrīds Kalniņš, un aktrise sarkdama noklausījusies, lūk, ko: "Viņa ir labākā aktrise mūsu teātrī. Var spēlēt visas lomas visos žanros, visos laikmetos. Zūdermaņa Manā dzimtajā namā Magda! Nu, vai nav pērle." (..) Manī reti kura no aktrisēm modinājusi līdz šim neapjaustas ilgas būt labākam, pēc kādām vārdā nenosaucamām trauslākām attiecībām, pēc neremdināmām ilgām padarīt dzīves ikdienu krāsaināku un spožāku. Es savu nabaga novārgušo ilgu zirģeli padzirdinu pie Astrīdas avota, ja savs draud izsīkt." Cik daudzi aktrises talanta savaldzinātie droši vien varētu parakstīties zem šiem vārdiem.
Mazliet savu "klusuma zvērestu" attiecībās ar presi Astrīda Kairiša pārkāpa tikai atmodas gados. Šķiet, viņa apzinājās, ka šis ir brīdis, kad katram kaut kas jāupurē. Arī viņai sava nevēlēšanās publiski izteikties. Par savu Spīdolu aktrise sacīja: "Spēlējot šo lomu, man nemitīgi jādomā, kāda būs tā mūsu brīvā Latvija un kādi mēs tajā būsim katrs atsevišķi un visi kopā. Vai uzdrošināsimies būt brīvi? Tas vēl ir jautājums." Un Astrīda Kairiša gaisā uzzīmējusi lielu jautājuma zīmi.
Sieviete nomaļus stūrī
Tāds viedoklis, ka Astrīda Kairiša ikdienā ir gluži nepamanāma, tiešām ir pastāvējis. To piefiksējis Viktors Hausmanis žurnālā Zvaigzne (1978): "Kādā ģimenē viesojās iebraucēji no ārzemēm, jautri tērzēja, stāstīja par iespaidiem Rīgā un tikko redzēto filmu Ezera sonāte. Izsacīja komplimentus namatēva jaunākajai vedeklai un lāgā pat neievēroja, ka nomaļā stūrī, uz krēsla sarāvusies, sēž vēl viena sieviete. Viesi atvadījās, bet mājupceļā viņu pavadone gandrīz vai pārmetoši jautāja: "Vai nepamanījāt – tā nomaļus stūrī, tā bija Astrīda Kairiša, par kuru jūs aizvakar pēc Ezera sonātes noskatīšanās jūsmojāt. Ciemiņi bija pārsteigti, samulsuši par savu neizdarību, gribēja doties atpakaļ. Bet nevainosim viņus, tā katram var gadīties, ikdienā Astrīdu Kairišu tiešām var nepamanīt. Klusa, kautra, pavisam necila, savās izpausmēs pat pagausa, un nezinātājs nekādā ziņā neieraudzīs ievērojamu aktrisi, ar kuru uz skatuves notiek brīnumi, viņa atplaukst, sāk starot, uz āru izlaužas spēcīgs temperaments. Viņa nav jautra tērzētāja un intriģējošu notikumu stāstītāja, drīzāk domīga, mazliet sapņaina, sevī iegrimusi vērotāja." Bet viss domīgums un sapņainums pagaisa kā rīta rasa, kad viņas iekšējais spēks izvirda un acis īstā brīdī uzdzalkstīja tādās lomās kā Spīdola, Zane, Spānijas karaliene Isabella u. c. "Astrīdas Kairišas karalienes no citām atšķiras ar garīgo spēku, atturību, aristokrātisku lepnumu (ne lepnību) un saasinātu goda izpratni, spēju domāt primāri par savu tautu un tās nākotni (Spānijas Isabella), jebkuru aplinkus ceļu izmantojot ne sava, bet tautas labuma vairošanā, atsakoties no savas mūžības par labu citu tagadnei," grāmatā 100 izcili Latvijas aktieri raksta teātra zinātniece Ieva Struka.
Visstiprākais cilvēks
"Man ir grūti vienkārši kaut ko pavirši pastāstīt… Mēs esam teātrī kopā gandrīz piecdesmit gadu… Tajos ir bijušas visas krāsas – melns, balts, pelēks, dzeltens un sarkans," saka Nacionālā teātra aktrise Lolita Cauka, kuru ar Astrīdu Kairišu saistījusi arī draudzība. "Es šajās dienās un arī naktīs kopš Astrīdas aiziešanas visu laiku ar viņu sarunājos, domājot, kāpēc viņai bija tik šausmīgi smags liktenis…" Bet Astrīda nekad neesot bijusi vaidētāja, bet darītāja. "Viņa ir visstiprākais cilvēks, kādu es jebkad esmu pazinusi. Tur bija debesis un elle. Domājot par Astrīdu, man šķiet, ka viņa kļuva par sava stipruma upuri. Tas viņu sadedzināja. Neviens cilvēks nevar visu turēt sevī…" Tāpat arī Lolita Cauka nepazīst citu cilvēku, kurš tik ļoti būtu sargājis savu privātumu. Aktrisei ir žēl, ka Astrīda Kairiša nesatika "savu Smiļģi", jo viņa būtu varējusi būt "perfekta Ertnerīte". Ne gluži tā, ka viņai būtu bijušas ambīcijas iestudēt kādu izrādi, bet Kairišai bijusi ļoti redzīga acs, un viņa pēc mēģinājuma pratusi ļoti precīzi visu izanalizēt. Lolita Cauka atceras, ka bieži pēc izrādēm pie Astrīdas Kairišas kolēģi nākuši pēc vērtējuma pat uz ģērbtuvi. Abas pavadījušas stundas garās sarunās par mākslas procesa detaļām. "Viņa prata būt ļoti delikāta. Kolēģi viņu cienīja un pat mīlēja," Lolita Cauka pa visiem garajiem gadiem atceras tikai trīs epizodes, kurās parādījusies zināma nenovīdība vai skaudība pret Kairišu. "Es domāju, tas ir ļoti maz," saka aktrise. Lolitai Caukai ir žēl, ka īsti nav novērtēta Astrīdas Kairišas loma moldāvu viesrežisora K. Škurjas izrādē Zemes un saules vārdā. Lolita Cauka uzskata, ka Žanetes lomā Astrīda Kairiša pārgājusi jaunā meistarības pakāpē.
Režisors Edmunds Freibergs savā ilggadējā sadarbībā ar aktrisi par augstāko punktu uzskata viņas Osieni Zaļās zemes iestudējumā. "Man šķita, ka viņai tobrīd šāda loma bija vajadzīga. Tā atšķīrās no viņas ierastajām liriski dramatiskajām lomām, un duetā ar Intu Burānu Kairiša to nospēlēja spoži. Viņa nebaidījās būt arī neglīta un nešpetna, bet arī viņas Osienē mīlestība uz dzīvi un savu bērnu izskanēja milzīgā spēkā."
Lai Edmunda Freiberga gaišie vārdi kalpo kā silta burtu sega tik daudzu mīlētās un dziļi cienītās aktrises dvēselei, aizbrienot sniega mūžīgajā baltumā:
"Par izcilu aktrišu aiziešanu nemirstībā mēdz teikt – zvaigzne izdzisusi. Es Astrīdu nedēvētu par zvaigzni. Zvaigznes izstaro aukstu gaismu. Astrīda izstaroja siltumu un mīlestību. Man šķiet, tieši mīlestība ir atslēgas vārds, domājot par Astrīdu. Viņas sirds bija mīlestības pilna gan uz skatuves, gan dzīvē. Par savu spožo aktrises likteni viņa samaksāja sāpīgu cenu personīgajā dzīvē. Viens pēc otra pārtrūka pavedieni, kas viņu saistīja pie dzīves. Pēdējais – zaudētā iespēja būt uz skatuves. Astrīdas vairs nav, bet atmiņas par viņu paliks, un arī tās būs mīlestības pilnas."
Publiska atvadīšanās no Astrīdas Kairišas, ievērojot drošības noteikumus, notiks 22. janvārī plkst. 13–14 Rīgas krematorijā. Latvijas Televīzija plkst. 11 ir sagatavojusi piemiņas raidījumu.