Varam teikt, ka no Pītera Bruka radošā darba viss laikmetīgais teātris ir saņēmis paraugu, mācību stundu un modeli – rakstīts Eiropas teātra balvas īpašajā leģendārajam britu režisoram – teātra valodas reformatoram un teorētiķim veltītajā izdevumā. Bruks šo balvu saņēma 1989. gadā kā otrais, aiz Saules teātra izveidotājas Arianas Mnuškinas.
2. jūlijā 97 gadu vecumā Parīzē, kur Pīters Bruks dzīvoja kopš 1974. gada, pasaules teātra mākslas klasiķis devās mūžībā. Šodien viņu dēvētu par teātra vizionāru.
Visu savu dzīvi Pīters Bruks ir veidojis tuvu teātra skatuvei, arī 1951. gadā apprecoties ar krievu izcelsmes aktrisi Natašu Periju. Režisore ir arī Pītera Bruka meita Irina, bet dēls Saimons ir producents.
Atvērts, bet noslēpumains
Pītera Bruka vārds ir pazīstams jebkuram, kuram vien ar teātra mākslu ir bijusi mazliet nopietnāka saskare. Viņa vārdu teātra studiju programmās apgūst teju pirmajās lekcijās.
Dienā, kad medijos tika publiskota ziņa par Pītera Bruka nāvi, Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis savā Instagram ierakstīja: "Pīters Bruks (Peter Brook) miris. 97 gadu vecumā. Kad studēju, viņš bija autoritāte nr. 1 mums visiem. Pēc tam bija iespēja iepazīties arī personiski. Cita starpā, viņš man stāstīja, ka abi vecāki nāk no Latvijas ebrejiem (no Jelgavas un Daugavpils). Viņš mācīja mums saskatīt atšķirību starp mirušo teātri un dzīvo teātri. The empty space. Tā sauca viņa pirmo grāmatu."
Pītera Bruka 1968. gadā sarakstītā grāmata Tukšais visums daudzām praktiķu un teorētiķu paaudzēm arī Latvijā ir piešķīlusi nebeidzamas alkas pēc dzīva teātra un riebumu pret butaforisku, putekļainu, deklamējošu "nedzīvo teātri". Šie jēdzieni, bieži jau bez autorības, teātra profesionāļu leksikā tiek lietoti joprojām.
Starptautisko mediju piemiņas rakstos par Pīteru Bruku rindojas apzīmējumi "cilvēks – teātris" un "aizvērta vesela teātra lappuse", un tie viņa gadījumā nav vien piemiņu žanram piedienoši emocionāli uzlādēti epiteti. XX gadsimta teātris bez viņa būtu gluži citāds. Līdzās Džordžam Strēleram, Pīteram Šteinam, Patrisam Šero, Ļevam Dodinam, Robertam Sturua, Eimuntam Ņekrošum, arī mūsu Oļģertam Kroderam un Mārai Ķimelei Pīters Bruks XX gadsimtā ir veidojis un noteicis izpratni, par to, kas ir teātris. Nemitīgi paplašinot skatuves valodas robežas, rādījis, cik neierobežotas ir "dzīvā teātra" iespējas.
Le Monde autors Fabians Daržē uzskata, ka tieši Bruka ebreju izcelsmes saknes ir veidojušas viņu kā "ārkārtēji atvērtu, bet reizē totāli noslēpumainu cilvēku".
Cilvēks pāriet pāri skatuvei
"Viņa nāve iezīmē viena no XX gadsimta nozīmīgākā teātra piedzīvojuma beigas. Bruks teātri padarīja par brīnišķīgu instrumentu, lai pētītu cilvēku visās iespējamās dimensijās," raksta Le Monde. Režisora būtiskākie iestudējumi – Sapnis vasaras naktī, Vētra, Mahābhārata, Traģēdija Karmena, Marats/Sads, Ķiršu dārzs, Burvju flauta un daudzi citi tam ir spilgts apliecinājums. Intervijā Žoržam Banū Pīters Bruks prāto, ka, viņaprāt, visiem šie dramaturgi ir nolemti atklāt kādu dziļāku realitāti, līdzīgi kā Mahābhāratā Kunti spēj pateikt tikai un vienīgi patiesību, grib viņa to vai ne. "Līdzīgā veidā Šekspīrs, Čehovs un Mocarts caur savas mākslas kvalitāti ir nolemti radīt daudz blīvāku un plašāku realitāti, nekā viņi paši iztēlojās radām," intervijā sacījis Pīters Bruks. Un tas viņu bezgala interesējot.
Pilnajā vārdā Pīters Stīvens Pols Bruks dzimis Londonas rietumos 1925. gada martā, Latvijas ebreju imigrantu ģimenē. Viņam nebija teātra pieredzes, taču pēc studijām Oksfordas Universitātē viņa talants tika ātri pamanīts. 20 gadu vecumā viņš tika iecelts par Birmingemas repertuāra teātra direktoru. Drīz viņš pārcēlās uz Karalisko Šekspīra kompāniju (RSC) un pēc tam uz Karalisko operu, kur kā iestudējumu režisors 40. gadu beigās iestudēja Bohēmu un Salomi. Pēc tam Bruks strādāja Ņujorkas Metropoles operā.
Vēlāk viņš BBC sacījis, ka uzskata, ka britu pēckara teātris ir kļuvis "vecmodīgs, stereotipizēts un atrodas neliela skaita ļoti konvencionālu cilvēku rokās, kuri Šekspīru veidoja visgarlaicīgākajā veidā, kādu vien var iedomāties". "Es varu ņemt jebkuru tukšu telpu un pārvērst to par skatuvi. Cilvēks pāriet tukšai telpai, kamēr kāds viņu vēro – tas ir viss, kas nepieciešams teātra aktam,» savā grāmatā Tukšais visums rakstīja Bruks.
Bruka režija kļuva par pagrieziena punktu XX gadsimta teātrī un iedvesmoja jauno teātra mākslinieku paaudzi. Par viņa leģendārāko darbu tiek uzskatīta Mahābhārata (1985) pēc sanskrita eposa motīviem, kurā režisors padziļināti pētīja rituālā teātra iespējas un teātra mītiskās saknes. Deviņu stundu garā episkā izrāde pirmizrādi piedzīvoja Aviņjonas festivālā Kelleta akmeņlauztuvēs.
1989. gadā Pīters Bruks radīja sešu stundu garu Mahābhāratas kinoversiju. Režisors pats šo darbu uzskata par kulmināciju saviem eksperimentiem, kurus vieno atgriešanās pie avotiem.
Pītera Bruka pienesums XX gadsimta avangarda skatuvei ir nepārvērtējams. Viņš mērķtiecīgi veda prom no ierastības, klišejiska glītuma un pareizības. 90. gados Bruks rada divas mentālām slimībām veltītas izrādes, kas savā starpā veidoja netiešu diloģiju, – iestudējumu Cilvēks, kurš (1993) bija iedvesmojusi neirologa Olivera Zaksa grāmata Cilvēks, kurš sajauca savu sievu ar cepuri, savukārt Es esmu fenomens (1998) – neirologa Aleksandra Lurijas zinātniskie teksti. Režisora skatuves valodu būtiski ietekmēja Antonena Arto "nežēlības teātra" un Ježija Grotovska ideju pētniecība.
Pītera Bruka meklējumi sava laika teātrī bieži izraisīja asu pretreakciju. Piemēram, 23 gadu vecumā par Salomes iestudējumu ar Salvadora Dalī dekorācijām viņu atlaiž no Koventgārdena operas. Bet karavāna iet tālāk, līdz 1970. gadā Pīters Bruks Parīzē nodibina Starptautisko Teātra pētniecības centru un dodas ar kompāniju uz Āfriku, lai spēlētu tīrradnīgiem cilvēkiem, kuriem, paša vārdiem, "nav nekāda sakara ar sava laika teātri".
Uzsvērti nesentimentāli
Pīters Bruks pieder XX gadsimta režisoriem, kurš citā virzienā pagrieza Šekspīra lugu interpretēšanas tradīciju. Detalizēti to pētījumā, sākot ar Pītera Bruka kā divdesmitgadīga jaunekļa pirmajiem iestudējumiem 40. gadu vidū, savā grāmatā Šekspīrs ar Baltijas akcentu analizējusi teātra zinātniece Guna Zeltiņa.
"Pītera Bruka uzvedums Karaliskajā Šekspīra teātrī (1970), ietekmējoties no Jana Kota un Antonena Arto Nežēlības teātra idejām, savukārt atklāja lugas slēpto seksualitāti un dramatismu, kā arī tās potenciālu maģiskas teatrālas vīzijas radīšanai mūsdienu teātra valodā," teātra zinātniece raksta par Bruka izrādi Sapnis vasaras naktī. Izteikti nesentimentāla bijusi arī režisora Romeo un Džuljetas iestudējuma versija Stretfordā (1947). Tajā Bruks akcentējis "lugas nežēlību un kontrastu starp varoņu jaunības ideālismu un nomācošo Veronas sabiedrību, svītrojot Monteki un Kapuleti samierināšanās skatu lugas beigās".
Savukārt Vilhelms Hortmans norāda, ka tikai Pīters Bruks savā Vētras iestudējumā, kur piedalījās multinacionāls ansamblis un ko spēlēja Cīrihē (1990), spēja mainīt lugas "emocionālo ģeometriju". Viņa melnādainais Prospero, gudrs un inteliģents afrikāņu burvis, pārvērta nebūtisku jautājumu par "balto cilvēku" realizēto kolonizāciju. Miranda bija daiļa indiešu princese, Kalibans – pievilcīgs, blonds un nopietns jauneklis, kuram runājot tekstus par to, ka viņš piepildītu visu salu ar jauniem Kalibaniem, skatītāji šo skaisto pāri uztvēra kā jaunas, laimīgas utopijas potenciālus radītājus".
"Bija nobriedis laiks tā dēvētajai 60. gadu "Šekspīra revolūcijai" – principiāli jaunam klasiķu darba interpretācijas stilam, ko Anglijā aizsāka īstenot Pīters Bruks un Pīters Hols un kas pamazām izplatījās pa visu Eiropu, ietekmējot arī Džordža Strēlera, Jurija Ļubimova, Roberta Sturua un citu režisoru, tostarp arī Voldemāra Panso un Oļģerta Krodera iestudējumu stilu. "Šekspīra revolūcija" izpaudās traģiskā varoņa un skatuviskās vides jaunā konceptā, tendencē klasikas tekstus tuvināt dabiskai runai, nocelt viņus no varoņu pjedestāla un atbrīvot no cildenības oreola, vēršot tuvus un saprotamus mūsdienu cilvēku uztverei. Šo "revolūciju" iedvesmoja poļu teātra zinātnieka Jana Kota pētījums Mūsu laikabiedrs Šekspīrs, kurš angliski iznāca tikai 1965. gadā, bet kura franču izdevuma korektūru autors bija iedevis Brukam, kad viņi satikās 60. gadu sākumā Varšavā Tita Andronika viesizrādēs," izpētījusi teātra zinātniece Guna Zeltiņa.
Pītera Bruka biogrāfs Maikls Kustovs, rakstot par režisora Karaļa Līra iestudējumu, uzsvēra, ka šis uzvedums uz visiem laikiem iznīcināja tradicionālo arhetipu par veco, sirmo nabaga patriarhu un viņa ļaunajām, nepateicīgajām meitām.
Vērtē Kroders
Spilgta liecība ir Teātra Vēstnesī (nr. 6. 1989.) publicētā režisora Oļģerta Krodera piezīmes, pēc būtības – eleganta recenzija par Pītera Bruka Ķiršu dārza iestudējumu. Nu jau šāda liecība ir arī Krodera rakstītais, tāpēc piedāvāšu vairākus citātus no šī teksta, kas portretē gan Bruka izrādi, gan Krodera analītisko prātu.
"Šai sezonā man palaimējās redzēt divas leģendāri slavenu režisoru izrādes – vispirms Ingmāra Bergmaņa ekstravaganto, lāgiem šokējošo, režisora iecerei visnotaļ pakļauto Hamletu ar mūsdienīgi histērisku galveno varoni centrā un pavisam nesen – Pītera Bruka šķietami tradicionālo, it kā pavieglo aktieriski atraisīto Ķiršu dārzu, izrādi, kur režisora roka samanāma, tikai rūpīgi ielūkojoties skatuves norisēs. Abi šie iestudējumi Savienības skatītājiem bija pārsteigums – pirmais ar Šekspīra traģēdijas oriģinālo traktējumu, otrais – ar negaidītu vienkāršību, nepretenciozitāti. Jā, pēc kādreiz pirms gadiem skatītā Bruka Hamleta un Karaļa Līra, kas savā laikā radīja gandrīz vai apvērsumu mūsu teātra mākslas izpratnē, pēc lasītā un dzirdētā par Bruka fantastiskajiem eksperimentiem Ķiršu dārzs varētu likties pārāk pieticīgs. Iestudējuma rafinētā izsmalcinātība nav uzreiz atšifrējama, režisora radošo nodomu realizācija nav uzmācīga, taču tā caururbj katru sīkumu gan aktieru spēlē, gan uzveduma koptēlā.
Dzīve Bruka Ķiršu dārzā ir kā pieaugušu cilvēku bērnišķīga rotaļa. Rotaļa, lai slēptu savu nemieru, savas sāpes, savu izmisumu, nespēju rast dzīvei saturu un jēgu. Katram ir sava, no pārējiem atšķirīga bēda, sava nediena. Tāpēc arī katram ir savs esības veids, sava no citiem atšķirīga maska."
"Bruka izrādē personāža drāma un vienlaikus traģiskā aina ir viņa aizkavētā bērnišķība, viņu neizpratne, ka dzīvi nevar veidot kā rotaļu, ka bērnība nevar turpināties mūžīgi. Aizkustinoša un reizē nožēlojama ir viņu nespēja redzēt dzīvi tādu, kāda tā ir īstenībā, dažādo norišu reālības neizpratne, nemitīgā rotaļāšanās jebkurā sakarībā. Šīs rotaļības inerce ir neapturama. Tāpat kā visa šī izrāde bez neviena starpbrīža. Tā traucas uz priekšu visstraujākajā tempā, taču tā nav tukša steidzība – informācija, ko saņemam par cilvēkiem un notikumiem, ir bez zaudējumiem un pilnīga, reti piesātināta, bagātīga. Sākot ar tekstu – aktieru izkoptā dikcija, nevainojami pareizā elpošana neļauj pagaist nevienai zilbei, nevienai skaņai. Ķermeniskā trenētība atbrīvo aktierus no sasprindzinājuma, tāpēc visi darbojas brīvi un atraisīti, tai pašā laikā precīzi un tīrskanīgi. Tas ir profesionālisms, no kura mēs esam atraduši, jo mūsu aktieriem nav nepieciešamības būt vienmēr formā – darbu un maizi nodrošina likumdošana.
"Daži saka, ka Bruka Ķiršu dārzs esot atgriešanās pie Maskavas Dailes teātra iedibinātajām tradīcijām. Diez vai... Drīzāk – tradīciju tālākvirzība līdz gluži citai, manuprāt, komplicētākai, smalkākai un augstākai jaunai kvalitātei, kuras pamatā gan tāpat redzam aktieru mākslu, taču savā attīstībā arīdzan pārtapušu. Raksturi netiek ne demonstrēti, ne tēloti, ne veidoti, katrs raksturs savā neatkārtojamā, taustāmajā vienreizībā organiski atklājas garīgo, psihisko un arī fizioloģisko norišu dabiskā savienībā, saplūsmē ar ārējām izpausmēm. Teatralitāte vairs nav tikai spēle, arī tā sakņojas realitātē, dzīves īstenībai tomēr nepaliekot naturāliskā fotogrāfismā, tā tiek koncentrēta un kāpināta līdz mūsdienīgai mākslinieciskai izteiksmībai, darot arī mūsu uztverošo pārdzīvojumu vienlaikus satriecoši dzīvu un ielīksmojoši, pacilājoši artistisku."
Pēdējo gadu intervijās Pīters Bruks uzsvēra, ka "teātris ir dzīvības pieredze, un mūsu pienākums ir neļaut šai liesmai apdzist". (Evening Standard, 06.12.2019.).