Pagājušajā sestdienā, 17. augustā, Zalcburgas festivāla drāmas teātra sadaļā notika ievērojamā ungāru režisora Kornēla Mundruco iestudētā Ferenca Molnāra Lilioma pirmizrāde. Scenogrāfiju izrādei veidojusi Monika Pormale. Šis ir viņu trešais kopdarbs pēc Leoša Janāčeka operas Makropula līdzeklis Flāmu operā Antverpenē un Gentē un izrādes Sievietes daļas/Pieces of a Woman Varšavas teātrī TR Warszawa.
Neilgi pirms Lilioma pirmizrādes Kornēls Mundruco un Monika Pormale Zalcburgā pastāstīja KDi par šo iestudējumu un nākamajiem kopīgajiem projektiem.
Vardarbīgais klauns
Režisors un scenārists Kornēls Mundruco strādā teātrī un kino, viņa filmas ir piedalījušās Kannu kinofestivālā. Kornēla Mundruco 2009. gadā dibinātais Budapeštas neatkarīgais teātris Proton ar saviem iestudējumiem viesojas festivālos visā pasaulē. Lilioms ir Zalcburgas festivāla kopražojums ar Hamburgas teātri Thalia. Pēc izrāžu cikla Zalcburgā, kas noslēgsies 28. augustā, Lilioms papildinās teātra Thalia repertuāru. Pirmizrāde Hamburgā notiks 21. septembrī.
Kornēls Mundruco atzīst: sākotnēji viņš gribējis noraidīt piedāvājumu iestudēt ungāru autora Ferenca Molnāra populārāko lugu: "Man ir ļoti personiska saikne ar Molnāra darbiem, ar viņa bērnu grāmatām. Lilioms ir radikāls, man bija sajūta, ka privāti esmu pārāk tuvs šim tekstam, lai to uzvestu uz skatuves. Es patiešām negribēju to darīt. Man ir savs viedoklis par šo darbu. Ungārijā visi perfekti zina, kā ir jāiestudē Molnārs. Tieši tāpēc, strādājot ar šo materiālu, mākslinieki nevar justies brīvi un elastīgi. Tas ir tāpat, kā visi zina, kā ir jāspēlē futbols."
Lilioma pirmizrāde notika Budapeštā 1909. gadā un tika uzskatīta par neveiksmi. Vēlāk Lilioms atdzima Vīnē. Kornēls Mundruco ir pārliecināts, ka Molnāra radītie personāži ir piederīgi XIX gadsimtam un vēl nav iesoļojuši XX gadsimtā. Kas ir Lilioms? Atpūtas parka karuseļa iekšā saucējs, kurš aiztiek meitenes un sit savu mīļoto. ("Mūsu karogs ir meiteņu brunči/Tas ir karogs, kas mūžīgi plīv" – Lilioma dziesma jau izklausās kā mačisma himna.)
"Mūsu uzvedumā Lilioms ir bīstams, taču mīlīgs klauns. Lilioms ir vardarbīgs, un viņu ir grūti atbalstīt vai attaisnot. Mums ir jāuzdod jautājums: vai #MeToo laikmetā mēs varam vai nevaram piedot viņam to, ko viņš ir izdarījis? Visu šo iemeslu dēļ Lilioms mūsdienās ir daudz provokatīvāks varonis, nekā viņš bija pirms divdesmit gadiem. Lilioms jūtas kā mākslinieks un domā, ka viņam ir daudz kas atļauts," apgalvo režisors. "Šis darbs ir karuselis, kas nepārtraukti griežas," piebilst režisors.
Viss ir Dieva rokās
Pēc pastrādātā nozieguma Lilioms nonāk šķīstītavā. Kornēla Mundruco izrādē viņš atskatās uz savu dzīvi. Darbība risinās viņa atmiņā. "Mēs ilgi meklējām veidu, kā uz skatuves atveidot cilvēka atmiņu. Scenogrāfijas galvenais elements ir divi Kawasaki roboti – tās ir kā Radītāja rokas, kas saliek kopā Lilioma atmiņu fragmentus. Šīm rokām ir raksturs, tās var būt gan maigas, gan agresīvas. Tām piemīt cilvēciskas īpašības. Izrādes vizuālais stils ir tuvs postreālisma mākslai – Pītera Doiga un Lika Teimansa glezniecībai. Es domāju, ka robotu izmantošana ir ļoti antiteatrāla ideja. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir bīstami, vērienīgi un dārgi. Tās ir sarežģītas tehnoloģijas. Tas nav kaut kas tāds, ko būtu viegli izdarīt valsts vai pašvaldības uzturētā teātrī. Viss ir pret to! Tāpēc mums tik ļoti gribējās īstenot šo ieceri – jūs neesat redzējuši uz teātra skatuves neko tamlīdzīgu. Ja mums ir šie roboti, mēs varam izmantot arī tradicionālus scenogrāfijas elementus, jo šo Dieva roku tvērienā nekas vairs nav tradicionāls. Tas ir varens spēks," saka Kornēls Mundruco.
Kā interpretēt Molnāra lugu #MeToo kontekstā? "Es to saucu par Lilioma sindromu," atbild režisors. "Es priecājos par #MeToo kustību – tas ir tikpat būtisks pavērsiens vēsturē kā sieviešu iegūtās tiesības balsot XX gadsimta pirmajā pusē un feminisma uzplaukums 60. un 70. gados. Tas ir pozitīvs spēks, kas ietekmē un maina XX gadsimtam raksturīgo maskulīno neprātu. Es svinu šo brīdi XXI gadsimta vēsturē."
Ungārijā ir bagātas dramaturģijas tradīcijas, taču Kornēls Mundruco apgalvo, ka viņu vairāk interesē oriģināldarbi – scenāriji, kurus raksta viņš pats un viņa līdzautore dramaturģe Kata Vēbere. "Lilioms ir visklasiskākā luga, kādu jebkad esmu iestudējis, taču es ticu jaunu lugu spēkam."
Harmonijas izjūta
Lilioma mēģinājumu starpbrīdī jautāju Kornēlam Mundruco, ar ko viņam ir īpaša sadarbība ar mākslinieci Moniku Pormali. "Monikai ir apbrīnojams talants – pirmām kārtām viņa vēlas saprast, ko mēs meklējam un gribam panākt. Viņa atbalsta mani un manas idejas. Viņa pilnībā atbalsta manu redzējumu. Man tas ļoti palīdz. Man vienmēr ir savs redzējums – kādai ir jābūt lugas interpretācijai. Dažreiz idejas rodas ātri, citreiz nākas ilgstoši strādāt, bet Moniku tas nebaida. Viņa perfekti izjūt telpas harmoniju un proporcijas, viņa zina, kas ir kvalitāte, viņai ir izcila gaume. Nekad neesmu sadarbojies ne ar vienu tik brīnišķīgu mākslinieku," konstatē Kornēls Mundruco.
"Man imponē Kornēla kino pieredze," ungāru režisoru raksturo Monika Pormale. "Paralēli darbam teātrī viņš raksta filmu scenārijus. Kornēlam nav tādas fatālas sajūtas, ka teātris ir pats galvenais, ka teātris ir viss. Kornēlam nav svētsvinīgas pietātes pret teātri. Viņam ir atvērts skatījums, un tas sniedz daudz iespēju. Šis nav tas gadījums, kad režisors no sākta gala zina, kā ir jābūt – tādā konservatīvā, kategoriskā veidā. Teātrī var izdarīt visu, galvenais, lai tam būtu jēga un lai viss būtu gaumes robežās. Kornēlam ir svarīga komandas būšana, viņš pats to uzsver ciešā sadarbībā ar aktieriem, dramaturgiem, māksliniekiem, komponistiem. Vienmēr tiek uzdoti jautājumi: kā jums šķiet? Kā bija? Ko vēl varam izdarīt? Viņš spēj mobilizēt un pārliecināt komandu, strādā bez kompromisiem. Domubiedru piesaiste un iesaiste ir liela. Nesaku, ka Kornēls ir pirmais režisors, ar kuru man tā ir, taču man patīk viņa nostādne, ka teātris nav viss. Ar mani tas rezonē, jo es nāku no vizuālās mākslas pasaules un man nekad nav bijusi raksturīga apsēstība tikai ar teātri. Teātris ir platforma un iespēja īstenot idejas, kurās vizualitātei ir liela nozīme. Man ir interesanti ar režisoru, kurš nestrādā tikai ar aktieri un tekstu, bet kurš arī novērtē vizualitātes nozīmīgumu."
Slēptais radikālisms
"Kad gatavojām Liliomu, sākumā mums bija pavisam cita ideja. Man pirmo reizi mūžā nepieņēma maketu – pateica, ka to tehniski nav iespējams izdarīt repertuāra teātrī. Tur dekorācijām ir jābūt uzbūvētām divās trijās stundās – tas pilnīgi nokauj jebkuru mākslu," stāsta Monika Pormale. "Mums ļoti īsā laikā vajadzēja izdomāt kaut ko jaunu. Pēc šī gadījuma es saviem studentiem Latvijas Mākslas akadēmijā plānoju dot šādu uzdevumu: viņi izstrādā kādu ideju, tad tiek pateikts – tagad viss ir jāsāk no nulles. Tā ir stresa pilna, ekstrēma situācija, taču tajā var rasties kaut kas tāds, kas nepakļaujas racionālai prāta kontrolei. Otra ideja Liliomam radās ļoti viegli un pat bezrūpīgi, roboti sarunā tika pieminēti kā joks: ja teātris nepiekrīt izveidot rotējošu skatuvi, varbūt ir jāuzliek pāris robotu, kuri paši visu izdarīs tehnisko darbinieku vietā... Joks ir pārvērties par realitāti."
Monika Pormale turpina: "Man vizualitāte ir svarīga, es tur neko nevaru darīt. Man ne tikai ir svarīgi, kā tas izskatās uz skatuves, bet es vienmēr domāju, ka scenogrāfija un tās elementi var būt arī patstāvīgs mākslas darbs. Ja es to varu ieraudzīt ārpus teātra skatuves – izstāžu zālē vai kādā site-specific vietā –, man uzreiz ir interesantāk. Tam ir īpašāka vērtība. Kad strādāju ar Kornēlu, man tā ir. Izrādes noformējumā ir klātesoša izstādes, hepeninga un instalācijas deva. Piemēram, mūsu iestudējumā Sievietes daļas Varšavā scenogrāfija sastāv no divām daļām. Sākumā publika ieiet kaut kādā abstraktā telpā, kurā visas sienas ir noklātas ar ultrasonogrāfijas attēliem, kuros var redzēt augli mātes vēderā. Pēc tam cilvēki nonāk savās ērtajās skatītāju vietās un redz ģimenes sāgu absolūti reālistiskā dekorācijā, kas varbūt atgādina Garo dzīvi Jaunajā Rīgas teātrī. Mūs ar Kornēlu interesē kontrasti, negaidīts teātrī aprobētu, labi zināmu lietu izmantojums, kā tas notiek Liliomā – divi roboti saliek "bildi", kas rezultātā izskatās kā fragmentiņš no parka. Jūs redzat krūmus, soliņu... Kaut kas ļoti teatrāls, bet to visu dara ārkārtīgi liels, nesaprotams spēks no ārpuses un mēs uz to varam paskatīties pavisam citādi. Tādi kontrasti. Varbūt negribas, lai telpa jau no pirmā brīža būtu ārkārtīgi radikāla, bet lai būtu tāds drusku slēpts radikālisms vai kombinācija, kurā ir iespējami pārsteigumi."
Būt un domāt kopā
Pārsteigumus sagādās arī nākamais Kornēla Mundruco un Monikas Pormales kopdarbs – muzikāls iestudējums Evolūcija/Evolution, kura pirmizrāde notiks 5. septembrī Rūras triennālē Bohumā. To varēs dzirdēt arī 7., 8., 12., 13. un 14. septembrī. Iestudējumā pamatā ir Ģerģa Ligeti Rekviēms. Projektā piedalīsies dziedātāji, Kornēla Mundruco teātra Proton aktieri, Valsts akadēmiskais koris Latvija un Bohumas simfoniskais orķestris diriģenta Stīvena Slouna vadībā. Izrādes cēlieni risināsies trijos laika posmos (pagātnē, tagadnē un nākotnē) un trijās formās.
"Izrādes otrā daļa ir mātes un meitas saruna. Māte stāsta par savas mātes piedzīvoto holokausta laikā. Interjers ir reālistisks – Budapeštas dzīvoklis. Sarunas tēma ir liela un smaga. No griestiem sāk pilēt ūdens, it kā kaimiņi augšā būtu atstājuši krānu vaļā. Beigās sāk gāzties milzīgs ūdenskritums un visu aizslauka, noslauka un attīra. Tam ir reliģiska pieskaņa," par jauniestudējumu Evolūcija stāsta Monika Pormale.
Kornēla Mundruco un Monijas Pormales sadarbība turpināsies arī nākamgad – 2020. gada 30. martā Ženēvas Lielajā teātrī notiks mūsdienu vācu komponista Kristiāna Josta operas Ceļojums uz cerību/Voyage vers l’espoir pasaules pirmizrāde, kas top kopražojumā ar Karlsrūes operteātri.
"Mūsdienu apstākļos mums nav vajadzīgs nekas cits – tikai kultūra," uzsver Kornēls Mundruco. "Mēs pārāk vienkārši un ātri zaudējam humānās vērtības. Pēdējos desmit piecpadsmit gados mēs Eiropā esam radikāli dehumanizējušies. Mēs nedrīkstam aizmirst humānismu. Kultūra – glezniecība, kino, teātris – mums var palīdzēt nostāties atpakaļ uz pareizā ceļa. Teātris no citiem mākslas veidiem atšķiras ar to, ka tas vienmēr sakņojas vietējā kopienā. Teātris ir valoda, kurā jūs sarunājaties ar cilvēkiem, kas dzīvo jums līdzās. Šī valoda palīdz veidot domu apmaiņas forumu. Šodien tas ir svarīgākais – būt un domāt kopā," uzskata Kornēls Mundruco.
Lilioms
Režisors Kornēls Mundruco, scenogrāfe Monika Pormale
Zalcburgas festivālā 23., 24., 26., 27. un 28. augustā,
Hamburgas teātra Thalia repertuārā no 21. septembra
www.salzburgerfestspiele.at
www.thalia-theater.de