Krāsaino impulsu jūra un jauni krēsli
Atis Rozentāls
Blīvajā intensitātē, kādā cits aiz cita virknējas teātra notikumi, jāķeras pie uzticamās kladītes, kurā fiksēju visas redzētās izrādes. Šie pieraksti ļauj atšķirt, kas redzēts šogad, kas – jau agrāk, un sistematizēt iespaidus pa teātriem. Operā – Džakomo Pučīni Vīlas ironiski biedējošajā Viestura Kairiša un Reiņa un Kristas Dzudzilo interpretācijā. Nacionālajā teātrī – Elmāra Seņkova Antigone ar izcilo Maijas Doveikas darbu titullomā. Dailes teātrī – Lauras Grozas-Ķiberes Equus, pēc kura ar kolēģiem spriedām, ka Dainim Grūbem nevar neiedot Gada aktiera balvu otro reizi pēc kārtas. Vladislava Nastavševa Cerību ezers ar daudzajiem uztveres slāņiem. Rīgas Krievu teātra jauno aktieru klusais veltījums Latvijai izrādē Neatkarības bērni. Strindberga – Seņkova nežēlīgās spēles Valmieras teātra Nāves dejā. Ne mazāk nežēlīgā Viestura Meikšāna raksturu parāde Liepājas teātra izrādē Portreti. Vilki un avis. Daugavpils teātra centieni radīt krāšņu ilūziju pasauli operetē Mistera Ikss noslēpums. Prāta urķēšana un Kārļa Krūmiņa acu skatienā dancojošie velniņi Dirty Deal Teatro izrādē Andrievs Niedra. Jauno aktieru maksimālisms, caur grotesku radot dziļu dramatismu Ģertrūdes ielas teātra Melnajā spermā. Festivāls Homo Novus ar negaidīti personisko, saviļņojošo Lasītavu un jauniešu uzskatus atspoguļojošo Mii Mii paaudzi. Un vēlreiz Elmārs Seņkovs ar Kultūras akadēmijas studentiem Liesmojošajā tumsā Zirgu pastā. No citzemju teātra – caur grotesku uz biedējošu atmosfēru ejošais Oskara Koršunova Jeļizaveta Bam Viļņā, ko spēlē klaustrofobiskā telpā zem Lielās zāles skatuves. Tima Etčelsa Piezīmju grāmata, ko redzējām tepat Rīgā, – izcila divu aktieru spēja tikai ar intonāciju radīt dramatisku stāstu. Mūsdienu pasaules sadalīšanās gabalos Roberta Sturuas Jūlijā Cēzarā Tbilisi starptautiskajā teātra festivālā. Dmitrija Krimova paradoksi divās izrādēs festivālā Zelta maska Ķīpsalā. Un pašā gada nogalē – Alvja Hermaņa pretrunīgi uzņemtais, bet man kā skatītājam ārkārtīgi nozīmīgais operas Fausta pazudināšana iestudējums Parīzes Bastīlijas operā.
Pirms Spēlmaņu nakts notikušajā teātra konferencē ārvalstu viešņas aizgūtnēm slavēja mūsu talantīgos aktierus. Taisnība. Mums ir nostabilizējusies režijas paaudze, kas šogad tika dokumentēta portretu krājumā Latvijas jaunā režija. Un tomēr Latvijas teātrī pārlieku daudz ir nenotikumu. Bālasinības, kas varēja skatītājam tikt aiztaupīta. Estētisku anahronismu. Man patiesi būtu labāka sajūta, ja uz teātru skatuvēm nerādītu Bāskervilu leģendu, Cilvēku, kas smejas, Ameriku, Bārdas – dažādu iemeslu dēļ. Un man būtu labāka sajūta, ja teātri varētu mazliet atslābināt saspringto konveijeru un ražot mazāk vienību. Pašās gada beigās labā ziņa – Leļļu teātrim būs jauni krēsli! Dzīvojam laikmetā, kad tas nebūt nav pašsaprotami.
Varenais cinītis – Latvijas mūziķi
Inese Lūsiņa
Mēģināt apgalvot vai pat tikai ļoti personiski atzīties, kurš man bijis 2015. gada nozīmīgākais, spilgtākais notikums kultūrā vai pat vienā tās nozarē – mūzikā –, nozīmē izdarīt neiespējamu izvēli. Tāpēc, ka spilgtu, svarīgu un iedvesmojošu notikumu ir bijis ļoti daudz. Kultūras dzīve turpinās ļoti aktīvi un radoši, tā neizsīkst arī bez ekstrafinansējuma un masīvās publicitātes, kāda vēl gadu iepriekš bija Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas rīcībā. Turklāt tieši šogad Latvijā durvis vērušas vairākas nozīmīgas kultūras būves. Pirmā ziemas sezona rit restaurētajā un rekonstruētajā Dzintaru Mazajā koncertzālē, kura lepojas ne tikai ar lielisku akustiku, bet arī jaunu, mūsdienīgi funkcionālu infrastruktūru, vēsturisko interjeru un no laika zoba paglābtajiem Anša Cīruļa alegoriskajiem sienu gleznojumiem. Dzīvība skanīgi pulsē arī šoruden Liepājā atklātajā koncertzālē, precīzāk – koncertzāļu kompleksā, Lielais dzintars, kurā piedzīvoju arī vienu no gada spilgtākajiem koncertiem – viena no mūsu spožajām pasaules operzvaigznēm soprāns Marina Rebeka to sniedza kopā ar tenoru Rami Lahaju, diriģenti Sperancu Skapuči un svētku orķestri, kurā bija sapulcēti mūziķi no visiem Latvijas orķestriem. Visbeidzot, pārvarējusi plašo, superslideno jauno laukuma segumu ap ēku, paspēju ielūkoties beidzot atjaunotajā Nacionālajā mākslas muzejā, kurš ieguvis šarmantu senlaicīgi mēbelētu bibliotēkas telpu, divas jumta skatu terases un divus stāvus pazemē.
Gada pirmajā pusē aktīvi un ar pamanāmu rezonansi notika mūsu kultūras starptautiskais eksports. Pateicoties Latvijas prezidentūras ES Padomē kultūras programmai atvēlētajam naudas segumam, bija iespēja mērķtiecīgi un koncentrēti palepoties pasaulei ar mūsu māksliniekiem, īpaši ar izcilībām mūzikā, kur mazā Latvija ir cinītis, kas gāž lielu vezumu. Un ne tikai ar tiem, par kuriem jau tāpat cīnās pasaules opernami un orķestri, bet arī ar jaunajiem, perspektīvajiem vārdiem un lielajām mūzikas vienībām (Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Latvijas Nacionālā opera, Latvijas Radio bigbends), kuru koncertceļojumi ir dārgs un rets prieks. Džuzepes Verdi Rekviēma atskaņojums diriģenta Andra Pogas vadībā 18. maijā Parīzē Elizejas lauku teātrī, kur publika sarīkoja karstas ovācijas Valsts akadēmiskajam korim Latvija, Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim un internacionālajam solistu kvartetam, ir panākums ilgtermiņā – orķestri uz karstām pēdām ielūdza uzstāties vasaras festivālā Letukē.
Tikmēr tepat gleznainajās Siguldas pilsdrupās – mans spilgtākais Raiņa gada notikums mūzikā, Arvīda Žilinska operas Zelta zirgs iestudējums Siguldas Opermūzikas svētkos. Un pāri visam – tikko Operā piedzīvotais mūsu visspožākās operzvaigznes Elīnas Garančas solokoncerts ar Karelu Marku Šišonu pie LNO orķestra diriģenta pults.
Čelli, zobeni, sintezatori
Uldis Rudaks
Grupa Da Gamba? Te no Glastonberijas festivāla traucē – jūs gribētu uzspēlēt?... Kas!? Ko!? Tas, protams, bija šoks mūsu grupas puišiem, ka pēkšņi no gaisa nokritis piedāvājums piedalīties festivālā, par ko sapņo slavenības visā pasaulē. Labāk par stāstiem, kā mūsu instrumentālās mūzikas grupai Da Gamba (divi čelli, klavieres, perkusijas) gājis, liecina uzaicinājums tur piedalīties arī nākamgad. Sākās viss pavisam mierīgi un negaidīti, kad kāds no atbildīgajiem par Glastonberijas programmu nejauši YouTube uzdūrās Da Gamba video.
Lepnums un spīts, 20 gadu ilgs darbs, talants un apsēstības pilna pārliecība par savu darāmo. Tā varētu raksturot mūsu pagānmetāla komandu Skyforger, kas turpina stiprināt starptautiski pazīstamākās latviešu rokgrupas titulu un saņem piedāvājumus metālistu festivālos visā pasaulē spēlēt uz arvien nozīmīgākām skatuvēm, dziedot latviski. Lai piedod liktenim tie, kuri turpinās dziedāt tikai tepat Latvijā angļu, kaut spāņu, franču vai visā pasaulē milzīgos daudzumos dzīvojošo maksātspējīgo ķīniešu valodā. Skyforger patriotiski noskaņotie fani pēc vairāku gadu pārtraukuma atguvuši arī attiecīgas ievirzes festivālu – tas ir Zobens un lemess Viesītes pagasta Sēlijā.
Jaunievedums ir arī Austras balva, kas turpmāk ik gadu tiks piešķirta labākajam latviešu mūzikas albumam bez žanru sadalījuma. Pirmo saņēma Alise Joste. Tas ļaus turpmāk gūt patiesāku priekšstatu par pašmāju mūzikā notiekošo, papildinot jau gadiem plaši atspoguļotos Zelta mikrofona, Muzikālās bankas un Eirovīzijas vietējās atlases rezultātus. Par pēdējo – Aminata 2015. gadā bija mūsu sūtne, kura nedarīja kaunu, iegūstot Latvijai augstāko novērtējumu – 6. vietu – desmit gadu laikā.
Tie, kuri nav auguši ar N.S.R.D. eksperimentālo mūziku astoņdesmitajos, 2015. gadā uzzināja, kas ir Hardijs Lediņš, pateicoties daudzajām viņam veltītajām aktivitātēm. Ar izlaušanos starptautiskā apritē jāapsveic elektroniskās mūzikas pārstāvji Konstrukcija un Dunian, kuriem izdotas vinila plates Francijā. Līdzās gaumīgām sintezatoru popmūzikas grupām Starmetis, Hipstokrātija un Kasetes parādoties duetam Tehnikums, likās, ka uzradušies vēl vieni progresīvi jaunieši, kuri seko pasaulē atkal aktuālajam 80. gadu sintpopa vilnim, bet tie izrādījās vairākus gadus klusējušie grupu The Mundane un Mala dalībnieki. Vēl ierindā arī krietni pieredzējušāki vīri – jaunus izcilus albumus 2015. gadā izdevuši Alis P un Ingus Baušķenieks, Pērkons atzīmējis leģendārā Ogres koncerta un pēc tā notikušā grautiņa 30 gadu jubileju, vasaras turneju nospēlējusi Aurora. Līdz ar grupai Remix veltītās Māra Papēža grāmatas un apaļās jubilejas koncertiem beidzot izdots arī ceturtdaļgadsimtu marinētais pieredzējušu producentu uzraudzībā un vadībā tapušais grupas Rīga albums, ar kuru neizdevās iecerētā pasaules iekarošana, bet mums šo vēsturisko ierakstu līdz šim dzirdēt bija liegts.
Ja par ārzemju mūziķu vieskoncertiem pašu mājās – nozīmīgs notikums līdzās megazvaigžņu Robija Viljamsa un Keitijas Perijas pirmajiem koncertiem Rīgā bija viens no atdzimušo The Libertines līderiem Karls Barats ar savu grupu The Jackals, kurš sniedza eksplozīvu mūsdienu rokenrola priekšnesumu klubā Palladium. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ārzemju mūziķu koncertu bija mazāk – droši vien par Palladium piedāvājumu atbildīgie Positivus organizatori taupās festivāliem Salacgrīvā, kur 2015. gadā uzstājās Roberts Plānts, St. Vincent, Placebo, Kasabian, ar kuru klātbūtni lepotos jebkurš festivāls pasaulē.
Ņemam, cik mums ļauj!
Vilnis Vējš
ā tik 2015. gads nav dēvēts – nebūšu oriģināls, atzīmējot, ka tas bijis gan Latvijas prezidentūras ES Padomē, gan Raiņa un Aspazijas, gan Džemmas Skulmes un Hardija Lediņa gads. No vienas puses, tas parāda laikmetīgās mākslas apsēstību ar atsaucēm – itin nekas nevar notikt bez citēšanas, pārfrāzēšanas, atgādināšanas. Ja jūs mākslas darba anotācijā izlasāt atsauci un kaut ko nepazīstat, bez kautrēšanās izvelciet savu mobilo ierīci un guglējiet! Nereti arī māksliniekam nav vajadzīgs vairāk vielas iedvesmai kā pirmie meklētāja izmestie skaidrojumi. No otras puses, rēgojas institūciju izmanība, mākslas procesus pabāžot te zem vienas, te otras finansējuma prioritātes cepures. Cik labi, ka mūsu senči parūpējušies par pietiekamu daudzumu svinamo datumu – pietiek katru gadu! Taču gan vienā, gan otrā versijā lielāko interesi izraisa piedāvājumi, kas ne tikai atsaucas uz bijušo, bet rada vielu, uz ko atsaukties nākamībai.
Cik būs lietu, par kurām varēs rakstīt: "Tas (parādība, mākslinieks, procesa lūzumpunkts utt.) parādījās tad, kad visi svinēja X vai Y jubileju"? 2015. gadā notika vairākas izstādes, kas ir svarīgas mākslinieku biogrāfijā un noteikti tādas kļuva arī kādai skatītāju daļai. Daces Lielās un Līgas Purmales ainavas galerijā Daugava pievilka kā magnēts. Galerijā Alma Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns uzrunāja melanholiķus, savukārt Aijas Zariņas darbi kārtējo reizi sadūrās ar aizspriedumiem un neizpratni. Ko gan citu jūs gaidījāt no Aijas?! Gļebs Panteļejevs, Ieva Iltnere un Kristaps Ģelzis galerijā Māksla XO pulcēja publiku melnā.
Mūkusalas mākslas salonā no jauna (vai tikai tagad – pa īstam) atklājās Atis Jākobsons. Iespējams, daudziem viņa fascinējošie ogles zīmējumi būs arī personisks atskaites punkts, lai mākslinieka vārdu turpmāk ņemtu nopietni "lielo puiku spēlēs". Rasa Jansone ar kompāniju turpat uzstāja, ka viņām esot savas. Ņemam, ņemam jau, cik mums ļauj! – bijībā aizkritušu balsi mēģinu apliecināt lojalitāti. Krišs Salmanis gada pirmajā pusē bija sarīkojis veselas divas mīlīgas izstādes, Gints Gabrāns, tiesa, tikai uz vienu nakti septembrī – tādu kā visu līdzšinējo meklējumu uguņošanu. Katrīna Neiburga un Andris Eglītis Venēcijā parādīja, ka pat paplašinātā Latvijas desantā uz šīs salas ir labākā izvēle.
Latvijas mākslas norisēs it kā klāt neesošais Jānis Avotiņš nupat kā atkal Londonā esot manīts. Tikām mākslas dzīve jūtami decentralizējas: Spīķeros, kā ierasts, uz katru jautājumu "kim?' atbild ar pretjautājumu "kim ne?"; jaunie un nesakautie pasākuši stūrēt uz Avotu ielas rajonu. Izdzīvošanas komplekts ir izdzīvojis! Maza baža, ka, lielajām izstādēm un programmām arvien vairāk fokusējoties uz reprezentablu saturu (Biržā, Rīgas mākslas telpā, Cēsīs un Dubultos), jauniem spēkiem ir arvien grūtāk atrast platformu, pie kuras pieķerties internacionālajā konkurencē par pamanāmību. Lai izdodas pieķerties! – rūpju māktu seju vēlu to labāko.
Lai raksta kaut vai pats!
Ieva Kolmane
Sagadījies, ka par "manām" 2015. gadā kļuvušas tieši prozas grāmatas, un arī kritērijs šoreiz ir gluži prozaisks: izlasītu grāmatu visādā ziņā gribas paturēt pie sevis – tāpat kā iepazītu labu cilvēku. Lai ir tuvumā. Stāstu, kas prātā nāk pirmām kārtām – bez īpašas apdomas. Un konstatēju, ka prātā nāk trīs grāmatas, visas trīs – puišu darbs.
Pavasarī pieredzēju masīvu sastapšanos ar Jāņa Einfelda triloģiju Rīga, labu laiku nodzīvoju ar šizofrēnisku sajūtu, ka dzīvoju divās vienlīdz reālās pasaulēs, palikusi ilga pēcgarša. Neesmu Einfelda bezierunu fane, bet Rīga pavisam noteikti ir darbs, kuram it viegli var veltīt vismaz vienu pilnu literatūrteorijas kursu. Kad ienirsti slāņu slāņos, sajūta līdzinās tai, kāda tevi piemeklē krāšņā iluzionista šovā, – ak kungs, kā viņš to dabū gatavu?
Ap to pašu laiku pasaulē nāca Gunta Bereļa Vārdiem nebija vietas. Manā skatījumā – Bereļa līdz šim stiprākais gabals. Pat ja zini, ka Berelis vienmēr ir radis drīzāk brist pret straumi, nevis ar kādu vienoties kopīgā dziesmā, valstiski nozīmīgajā vēsturisko romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts iemānītais Tuša tēls šķiet nešpetns kniebiens. No vienas puses, esi spiests atmosties no snaudas, kādā ieaijā vispārpieņemtais priekšstats par latvju garu XX gs. vēstures līkločos; no otras – mūsu literatūrā līdz šim nav bijis daudz mēģinājumu lasītāju piespiest identificēties ar varoni, ar kuru identificēties galīgi negribas. Īsi sakot – ledusauksta duša ar visu, kas pie tādas piederas.
Vēl – manā ceļā no monumentālām formām pie sīkprozas – rudens pusē ieradās Arnolda Auziņa "mazā latviešu literatūras vēsture anekdotēs" Arī rakstnieks ir cilvēks. Joprojām uzskatu, ka anekdotes un blēņu stāsti par "mazu" vai "nenopietnu" rakstniecību tiek dēvēti nepelnīti. Ikkatram žanram ir sava vieta visā literatūras kopainā. Turklāt žanra pirmsākumos anekdote bija vienkārši īsas epizodes atstāsts, līdzīgs Aivara Eipura minimai. Salavecim es varētu lūgt 2016. gadā sarūpēt īsprozas bumu. Lai raksta kaut vai pats!