Attiecības koalīcijā kļuvušas toksiskas

Šobrīd jau asos toņos izvērtusies domapmaiņa starp valdošās koalīcijas partneriem, jo īpaši Progresīvajiem un ZZS, un sevišķi eskalācija pieauga līdz ar balsojumu Saeimā par izstāšanos no Stambulas konvencijas, kurā ZZS nobalsoja par. Skatoties no opozīcijas krēsliem – kā tas izskatās valdības stabilitātes kontekstā?

Domāju, ka pilnīgi visiem ir skaidrs, ka koalīcijas partneru savstarpējās attiecības ir kļuvušas absolūti toksiskas, viens otru apsaukā par gangsteriem, oligarhu pakalpiņiem, kremliniem un tādā garā. Attiecīgi jēgpilnu sadarbību, kas veicinātu valsts izaugsmi, tas ir apturējis – toksiskas attiecības, kas pārvērtušās tikai un vienīgi publiskos savstarpējos apvainojumos. Kas attiecas uz Stambulas konvenciju, AS šajā kontekstā ietur savu konsekvenci kā pirms tam, tā tagad, domāju, nevienam nekādu jautājumu par mūsu pozīciju nav. Bet, ja raugāmies tālāk uz to, kur tas viss novedis, – Vienotība kā savu aizstāvības lozungu ir izvēlējusies – valdībai ir jāstrādā, jāpieņem drošības budžets. Par to, ka iekšējai un ārējai drošībai ir atvēlētas rekordaugstas summas, šaubu nevienam nav. Te piekrītu, bet vienlaikus ir jāskatās, ka šajā gadā mēs aizņemamies papildu divus miljardus eiro, no kuriem aizsardzībai atdodam aptuveni 300 miljonus eiro, pārējos vienkārši tērējam uzdzīves turpināšanai un dažādām priekšvēlēšanu solījumu dāvaniņām. Respektīvi, uz parāda dzīvot ir ļoti viegli, tur īpaši daudz prāta nevajag. Ja rodas jautājums, vai budžeta nepieņemšanas kontekstā Saeima spētu nodrošināt aizsardzības finansējumu, esmu pilnīgi pārliecināts, ka vienmēr var pieņemt atsevišķu likumu par atbilstoša finansējuma piešķiršanu. Un esmu pārliecināts, ka drošības jautājumiem šajā Saeimā balsu ir vairāk, nekā vajag. Tas, kas ir acīmredzami, – nav balsu izšķērdēšanai. Tas, ko arī AS rosina: samazināt partiju finansējumu, atteikties no nevajadzīgiem tēriņiem, kapitālsabiedrību padomēm, ieviest Valsts kontroles priekšlikumus u. c. Mēs nevaram šobrīd teikt, ka visa šī koalīcijas ņemšanās būtu kaut kas labs, jo līdz ar to nerunājam par daudz būtiskākām lietām – par milzīgo valsts parāda pieaugumu, kas jau ir pāri 50% no IKP, par to, kā varam samazināt uzblīdušos birokrātiskos tēriņus. Mēs turpinām dzīvot tā, it kā notiktu viens liels festivāls un algu pieaugums sabiedrībai būtu katru nedēļu.