Vai jums ir skaidrojums, kādēļ daudzas zāles Latvijā ir dārgākas nekā Lietuvā un Igaunijā?
Es atļaušos tam nepiekrist, jo Eiropā darbojas paralēlais imports un statistika rāda, ka no Latvijas zāles pārsvarā izved uz citām valstīm, nevis ieved. Bet tas, ka mums ir salīdzinoši dārgas zāles, ir skaidrojams ar mazo tirgu. Esmu rosinājis Veselības ministrijai strādāt pie tā, lai izveidotu vienotu zāļu reģistrācijas sistēmu visās Baltijas valstīs. Tas nozīmē, ka zāles tiktu reģistrētas nevis divu miljonu tirgum, bet sešu miljonu tirgum. Pašlaik daļa lielo farmācijas uzņēmumu izvēlas savas zāles Latvijā nereģistrēt. Tā teikt – kāpēc iespringt divu miljonu dēļ? Tādēļ Latvijā reģistrēto zāļu skaits ir mazāks nekā, piemēram, Vācijā vai Polijā. Ja Latvijas zāļu reģistrā ir apmēram 5000 zāļu, tad lielajās valstīs to ir ap 15 000. Tādēļ citās valstīs kādas grupas zāles varētu būt lētākas, jo tur piedāvājums ir krietni lielāks nekā mazajā Latvijā. Ja runājam par Olainfarm zālēm, tad tām izejas cena visos tirgos ir vienāda. Vēl jāņem vērā, ka mūsu zāļu tirgus ir ļoti koncentrēts – pāris vairumtirgotājiem ir pusdominējoša loma. Būtisks tirgus spēlētājs ir, piemēram, Mēness aptieka, kurai ir ļoti draudzīga lieltirgotava. Līdzīga situācija ir arī Igaunijā. Savukārt Lietuvā tirgus ir pārdalīts daudz vienmērīgāk.
Vai zāļu cenas varētu palētināt veselības ministra priekšlikums par atvieglotu zāļu paralēlo importu, tostarp arī no trešajām valstīm?
Paralēlais imports Eiropas Savienībā (ES) pastāv jau gadiem. Taču ministra priekšlikums par atvieglotu paralēlā importa procedūru, īpaši attiecībā uz zālēm, kas ražotas ārpus ES, ir ļoti riskants. Tas rada milzīgus drošības riskus pacientiem, jo trešajās valstīs standarti attiecībā uz zāļu drošumu ir daudz zemāki nekā ES. Turklāt nav teikts, ka tas palētinātu cenu. Jā, Bangladešā ražotās zāles ir lētākas nekā ES, taču nav garantijas, ka starpnieki, kas tās ieved, šo starpību nepaturēs sev. Turklāt es neizslēdzu tiesvedību par šo normu no Latvijas zāļu ražotāju puses, jo mums izvirzītie standarti ir ārkārtīgi augsti.
Vai ir kāds cits mehānisms, kā pazemināt zāļu cenu?
Jā, manis jau minētā vienotā zāļu reģistrācija Baltijas valstīs. Jo, piemēram, Olainfarm pašlaik savas zāles Igaunijā nemaz nereģistrē. Ja reģistrācijas izdevumi ir ap 5000 eiro un vairāk, bet mēs prognozējam, ka ienākumi no zāļu pārdošanas būs 5000 eiro, tad mums tas nav izdevīgi. Līdz ar to vairākās valstīs mūsu zāles nav pieejamas, jo tam nav komerciāla pamata. Jāteic, ka zāļu reģistrācijas maksa ir atšķirīga katram medikamentam, taču tā nav lētāka par 4000 eiro. Ja uz plaša patēriņa zālēm to var mierīgi atpelnīt, citādi ir ar nišas produktiem, kuri nepieciešami samērā nelielam pacientu skaitam.
Saistībā ar reģistrācijas izmaksām – vai piekrītat ministra Belēviča paustajam, ka Zāļu valsts aģentūras līdzšinējā darbība ir vainojama pie zāļu augstajām cenām?
Es nedomāju, ka pie tās sistēmas, kāda ir pašlaik, ir vainojama bijusī aģentūras direktore Inguna Adoviča, jo viņa strādāja tādā normatīvajā telpā, kādu bija noteikusi Veselības ministrija. Es neuzskatu, ka aģentūra ir vainojama pie augstajām zāļu cenām, jo tā nenosaka nedz reģistrācijas maksu, nedz zāļu piecenojumu aptiekās. Tāpat aģentūra viena pati nevar radīt vienotu zāļu reģistrācijas sistēmu Baltijas valstīs. Zāļu aģentūra pēc būtības ir tikai izpildītāja, nevis lēmumu pieņēmēja.
Kurās valstīs Olainfarm reģistrē savas ražotās zāles?
No ES valstīm visvairāk reģistrējam, protams, Latvijā, tad Lietuvā, Polijā, Bulgārijā un ceram, ka tuvākajā laikā pievienosies arī Rumānija.
Vai tā ir nejaušība vai likumsakarība, ka starp jūsu minētajām valstīm nav nevienas Rietumeiropas valsts?
Tā ir likumsakarība. Jo molekulas, ar kurām mēs strādājam, ir radušās pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, tām nav patentu aizsardzības un nav veikti jaunākajām mūsdienu starptautiskajām prasībām atbilstoši klīniskie pētījumi. Ja mēs gribētu ieiet vecajā Eiropā, mums būtu jāveic dārgi klīniskie pētījumi.
Kā ar tirgiem ārpus ES, piemēram, Ķīnu, kuras tirgū visi cenšas iekļūt?
Potenciālie plāni attiecībā uz Ķīnu ir snaudoši, jo šīs valsts tirgus ir ļoti protekcionistisks. Mēs apzināmies riskus un lielo iespēju tikt apspēlētiem.
Kādi ir galvenie riski?
Arī Ķīnā ir prasības veikt pilnus klīniskos pētījumus. Ķīnas tirgū var ieiet tikai sadarbībā ar turienes vietējo partneri. Un tur ir lieli rūpnieciskās zādzības riski. Mūsu šā brīža galvenā prioritāte ārpus ES ir Turcijas tirgus. Tas ir augošs un ir eiropietim saprotamā juridiskā telpā, ar, mūsu vērtējumā, daudz zemākiem riskiem nekā Ķīnā. Turcijas atbildīgās institūcijas šogad ir veikušas mūsu rūpnīcas auditu un atzinušas to par labu esam. Turcijā jau notiek arī mūsu medikamentu reģistrācija.
Kā ir ar Krievijas un NVS valstu tirgiem?
Tie ir ļoti labi, un mēs tur jau esam labi atpazīstami. Tajā pašā laikā tie ir ļoti nestabili, strādājot šajos tirgos, visu laiku ir zināms stress, jo kuru katru brīdi kaut kas var aiziet greizi. Prom no šiem tirgiem mēs noteikti negrasāmies iet.
Pirms pāris gadiem Organiskās sintēzes institūts bija radījis prototipu jaunam medikamentam. Taču Latvijā neatradās neviens, kas gribētu veikt klīniskos testus, lai šo prototipu novestu līdz gatavam medikamentam. Toreiz Latvija savu patentu pārdeva ārzemniekiem. Institūta direktors Ivars Kalviņš teica: ja mēs paši būtu veikuši klīniskos testus, radījuši medikamentu un tad pārdevuši patentu, ieguvumi būtu mērāmi miljardos eiro. Cik gatavs ir Olainfarm ieguldīt mūsu zinātnieku radītos zāļu prototipos, lai tos novestu līdz gatavam medikamentam?
Process, lai novestu ideju līdz aptiekas plauktam, maksā aptuveni vienu miljardu eiro. Olainfarm pagaidām to nevar atļauties, turklāt ņemot vērā to, ka neviens nezina, kādi būs klīnisko testu rezultāti. Šādos gadījumos vislabāk būtu veidot starptautisku sadarbības konsorciju, kurā tad varētu piedalīties arī Olainfarm un Grindeks.
Vai piekrītat dažu ekonomikas ekspertu vērtējumam, ka farmācijā, atšķirībā no kokrūpniecības, ir iestājusies zināma stagnācija?
Vispirms gribu teikt, ka kokrūpnieki, protams, eksportē vairāk nekā mēs, taču farmācijā parasti ir daudzkārt augstāka produktivitāte, pievienotā vērtība. Farmācijā pēdējos desmit gadus apgrozījuma pieaugums ir bijis vismaz 25%. Uz šā fona šāgada pieaugums 7%, protams, izskatās pēc stagnācijas, lai gan eksports nav sarucis. Lielā mērā apgrozījuma pieauguma kritums saistīts ar mūsu ciešo sasaisti ar Krievijas un NVS tirgiem, kuros ir vērojama stagnācija un pat lejupslīde. Taču mēs meklējam alternatīvas. Piemēram, mēs sadarbojamies ar Pasaules Veselības organizāciju (PVO), kurai mēs piegādājam prettuberkulozes līdzekļus. PVO ir sava inspekcija, un viņi mūs inspicēja vairākus gadus, līdz ieguvām tiesības piedalīties PVO iepirkumos, kurus arī esam vinnējuši. Mēs šogad PVO piegādājam prettuberkulozes medikamentus par astoņiem miljoniem eiro.