Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +1 °C
Viegls lietus
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Dambis: Rīgas centra apbūvē izdevies nepieļaut tādas kļūdas kā Tallinā un Viļņā

Tas, ko mēs šodien neuzskatījām par vērtību, rīt var kļūt par vērtību, un otrādi – tā intervijā laikraksta Diena žurnālistei Undīnei Adamaitei pauž Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis.

Intervijas tiešais iemesls ir padomju laikos plaukstošā, šodien – brūkoša grausta – restorāna Sēnīte iekļaušana aizsargājamo valsts kultūras pieminekļu sarakstā (iekļauta tikai senākā, arhitekta Linarda Skujas 1967.gadā projektētā daļa – aut.). Otrs – spriedze sabiedrībā, kas saistīta ar ideju virzīt tramvaju pa Lielo kapu teritoriju. Kā Sēnītes likteni reāli mainīs iegūtais valsts kultūras pieminekļa statuss? 

Jā, Sēnīte pēc diezgan ilgām diskusijām un sarunām ar īpašniekiem ieguva valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu statusu. Uzklausījām īpašnieku nevēlēšanos, lai objekts kļūtu par valsts aizsargājamu pieminekli. Ko tas liecina visai sabiedrībai? Pieminekļa statuss kā tāds ir kāda objekta manifestācija vai pacelšana apziņā, ka tā ir vērtība visai sabiedrībai. Caur šo statusu mēs, sabiedrība, varam vairāk rūpēties, lai objekts nepazūd no zemes virsas un lai notiek sakārtošanas darbi. Protams, ideāli būtu, ja Sēnīte atgūtu savu sākotnējo funkciju. Es nesaprotu, kāpēc tas nav noticis, jo tā ir ideāla, sabiedrības iecienīta vieta. Pats atceros, ka jaunībā, braucot garām, daudz tur esmu bijis. Domāju, ka apmeklētība tur būtu. Sēnītei ir ļoti veiksmīgs vizuālais tēls. Tas ir arī veiksmes stāsts arhitektūrā, mākslā, arī inženierzinātnēs. Protams, ir satraucoši, ka tāds objekts lēnām brūk un ir apdraudēts. Pieminekļa statuss bija kā vienīgā iespēja piespiest kādu ar šo vērtību rēķināties. No paša pieminekļu saraksta tapšanas un attīstības viedokļa, – tā ir parādīšana sabiedrībai, ka visi periodi arhitektūrā un mākslā ir vērtīgi. Protams, jaunākie periodi ir ļoti sarežģīti. Nepieciešama laika distance, lai mēs varētu izvērtēt. Pasaules piemēri rāda, ka arī paši jaunākie, pavisam nesen tapušie objekti, kļūst par aizsargājamiem objektiem. Spilgts piemērs ir Norvēģijas opera, kas kļuva par valsts aizsargājamu kultūras pieminekli tūlīt pēc uzbūvēšanas 2008.gadā. Tāda prakse pastāv. Līdz ar to – arī padomju laika modernisma periodam ir jāpievērš uzmanība.

Pie padomju modernisma mantojuma atgriezīsimies atsevišķi. Gribu paturpināt Sēnītes turpmākā likteņa tēmu. Izskanot ziņai par pieminekļa statusa piešķiršanu, sociālajos tīklos parādījās arī neizpratnes un pat sašutuma pilni ieraksti – nu šis grausts un narkomānu midzenis stāvēs mūžīgi – patoss bija apmēram šāds. Acīmredzot, cilvēkiem ir bažas, vai sabrukuma pakāpe jau nav pārāk liela, lai to vispār atjaunotu. Vai varat solīt, ka tagad notiks kāda sakustēšanās?

Simtprocentīgas garantijas neviens nevar dot, bet Latvijā ir vairāki ļoti pozitīvi piemēri par senāka laika būvēm. Piemēram, Preiļu pils. Tas bija pilnīgi bezcerīgā stāvoklī nonācis objekts. Pieminekļu sargātāji jau savā apziņā sākot domāt par to, ka diez vai to izdosies izglābt. Vienā brīdī vietējā sabiedrībā, pašvaldībā saprata tās vērtību un sākās atjaunošanas process. Paņēma kredītu, viss notika, protams, tas gāja grūti, bet pārvērtības notiek.

Vai valsts kultūras pieminekļa statuss dod iespēju pretendēt uz papildu valsts finansiālu atbalstu arī situācijā, ja objekts ir privātīpašums?

Protams, ir iespējams iegūt valsts finansējuma nelielu palīdzību tiem objektiem, kas ir publiski pieejami. Ja objekts kalpo sabiedrībai, tad arī valsts var finansiāli atbalstīt. Valsts finansiālās iespējas gan ir ļoti minimālas. Nākotnē, droši vien, visu laiku nebūs tik grūti. Zinām arī ļoti daudzus piemērus, kur ir izmantoti Eiropas struktūrfondu līdzekļi, Eiropas ekonomiskās zonas dažādu projektu līdzekļi. Daudzas diezgan bezcerīgā stāvoklī nonākušas būves ir atjaunotas, tās ir ieguvušas savu nākotnes izmantošanu.

No kuras puses, jūsuprāt, turpmāk ir jānāk iniciatīvai Sēnītes iestrēgušajā situācijā? Visi zinām, ka nekas nenotiek, ja nav konkrētības atbildības un uzdevuma paveikšanas termiņi.

Pirmais ir izpratne par vērtībām un laba griba. Ja īpašnieks neko negrib darīt, tad ir diezgan grūti kaut ko panākt. Es domāju, ka attieksme mainīsies. Kā redzam mūsu ikdienas darbā – objekts jau ilgāku laiku ir bezcerīgs, bet, lēnām atgādinot, aicinot un dažkārt arī ar kādiem asākiem soļiem no pieminekļu sargātāju puses, – kaut kādas pārmaiņas notiek.

Vai jums kā Inspekcijai ir pilnvaras atgādināt, un, ja nepieciešams, pat sodīt privātīpašniekus par dīkstāvi objekta sakārtošanā un degradētas vides veidošanā?

Jā, to mēs darām. Ja kāds objekts ir nesakopts, mēs atgādinām un atgādinām, rakstām priekšrakstus. Tad, ja redzam, ka tā ir apzināta postīšana un objekta novārtā atstāšana, ar mērķi, lai sabrūk un atbrīvojas vieta, — tad piemērojam soda sistēmu.

Cik sods ir liels? Varbūt, ka biznesmenim tas ir kā oda kodums.

Es domāju, ka pats sodīšanas fakts uzņēmēju ietekmē vairāk nekā naudas soda apmērs.

Protams, sods ir galējs solis un kopumā — ne tas efektīvākais līdzeklis, vairāk būtu jādomā par auglīgu sadarbību. Kā jūs vērtējat — vai Inspekcija šobrīd vairāk pilda padomdevēju vai – inspektoru, sodītāju funkcijas?

Pieminekļu aizsardzībā ir bijuši dažādi periodi, kuros ir atšķirīgas prioritātes. Latvijā bija viens brīdis, kad normatīvos aktus neievēroja, ignorēja. Bija nepieciešamas iedarbināt likuma spēku. Domāju, ka kopumā Latvijā izpratne par pieminekļu aizsardzības prasību ievērošanu ir. Nerunāju par atsevišķiem individuāliem gadījumiem. Līdz ar to — mēs paši savā attīstības stratēģijā esam paredzējuši mainīties — nedaudz pārskatīt sava darba veidu un pieeju. Mums ir nākotnes redzējums, ka vairāk kļūsim par sadarbības partneriem, kuri konsultēs, palīdzēs, dosies uz objektu pārliecināt par vērtībām, pārliecināt, ko ar to objektu var darīt. Ja īpašnieks nezin, mēs varētu pateikt, kā, mūsuprāt, šo vietu labāk varētu attīstīt. Ja kāds ir atguvis savu īpašumu, kaut vai sen, ja viņam nav naudas, bet viņš kaut kādā veidā kaut ko cenšas izdarīt, tad nav jēgas viņu sodīt. Jāsoda tur, kur ir bezkaunība, apzināta rīcība. Līdz ar to arī mums pašiem, inspekcijai, ir jāmainās. Attīstīsim informācijas sistēmu, lai mazinātu birokrātiju, lai īpašniekiem būtu ērtāk kārtot dokumentāciju – visas atļaujas utt. Tas nav noslēpums, ka birokrātija Latvijas valstī ir samilzusi, un, ja kāds kaut ko grib darīt, tad viņš ļoti daudz laika tērē tieši birokrātijai. Sistēma visā valstī ir apmēram tāda – viens strādā, divi skatās, un vēl divi skatās, vai tie divi pareizi skatās. Mēs no tā gribam iet projām un nevajadzīgo birokrātiju mazināt, cik nu valsts normatīvi un kopējā sistēma pieļauj. Mēs būsim tuvāk pieminekļu īpašniekiem. Arī apsekošanas darbs būs vienkāršāks – dosimies uz objektu, tur, izmantojot modernās tehnoloģijas, tiks sakārtoti visi dokumenti.

Cik ilgā laikā plānojat ieceri īstenot?

Mēs gribam, lai pirmajā stadijā sistēma sāk strādāt ap 2018.gadu. Tur, kur būs laba sadarbība ar kultūras pieminekļu īpašniekiem, ceru, ka viņi arī sajutīs pārmaiņas, ko esam iecerējuši.

Kāda ir Inspekcijas nostāja Skanstes teritorijas attīstīšanā, tautā iedēvētā "kapu tramvaja" jautājumā? Lielajos kapos atrodas daudz valsts nozīmes kultūras pieminekļu.

Tramvajs ir viens no veiksmīgākajiem publiskā transporta līdzekļiem daudzās Eiropas pilsētās. Es tramvaju vērtēju kā transporta līdzekli, kuru vajag ieviest arvien vairāk. Man ļoti patīk Francijas piemēri, kur caur tramvaja sistēmas attīstību sakārto arī pilsētvidi, kur tiek domāts par dizainu, par pilsētas tēlu u.tml. Līdz ar to — es neesmu pret tramvaja līnijām un tramvaja attīstību. Lielie kapi ir grūts un sāpīgs objekts ar savu sakoptību, īpašuma attiecībām un īpašnieku ilgstošu nespēju to vietu sakārtot. Šajā situācijā izdarīt vēl kādu ielaušanos kapos un tur kaut ko postīt, – to nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut. Esmu arhitekts, apzinos un esmu pārliecināts, ka tramvaja līniju var atrisināt, arī netraumējot Lielos kapus. Plānotāji mēģinājuši iet vieglāko ceļu – iet cauri Lielo kapu teritorijai, kur šī tramvaja līnija varētu skart apbedījumus. Mūsu stingra prasība ir — nekādā gadījumā neiet pāri apbedījumiem. Esmu pārliecināts, ka, izmantojot jau esošo ielu trases, šo jautājumu var atrisināt. Lai no mūsu puses izvirzītu stingrāku prasību un nepieļautu postījumus, esam plānojuši līdz gada beigām pasūtīt pa saviem līdzekļiem pētījumu Zemes skenēšana, lai pierādītu, ka šajā teritorijā ir apbedījumi. Cerams, ka tas tiks paveikts līdz decembrim. No mūsu puses – negrasāmies pieļaut kapu postīšanu. Esmu arī ticies arī Satiksmes departamenta direktoru. Šobrīd situācija ir tāda, ka pie mums skaņošanā vēl nav ienācis neviens projekta risinājums, līdz ar to –  mums īsti nav, kam nepiekrist. Izmantojam tikai sabiedrības viedokli, satraukumu, kas ir. Neesam redzējuši nevienu zīmējumu, kas parādītu, kur tā trase ir.

Ieskanas arī balsis, kas atgādina, ka zem Rīgas guļ dažādi pīšļi.

Protams. Arī Rīgas centra citās daļās ir bijuši kapi, un šobrīd tur ir dzīvojamās ēkas. Bet es domāju, ka mums ir jāskatās vismaz nesenākajā vēsturē, un tur, kur apbedījumi ir apakšā, jādara viss, lai mēs neietu tiem brutāli pāri.

Īpaši situācijā, ka Latvijas valsts svinēs tikai 100. pastāvēšanas gadadienu, un Lielajos kapos apbedīti cilvēki, kuri veidojuši Latvijas valsti un tās nacionālo pašapziņu. Pieminējāt Franciju. Iedomājos, kā pasaulē izskanētu ziņa, ka valdība apsver ideju ierīkot tramvaja līniju pār Perlašēzas kapsētu Parīzē.

Protams. Jau padomju laikā attieksme pret Lielajiem kapiem bija sarežģīta. Tā vieta ir pārvērsta no kapiem par parku. Tā to var darīt, bet tad ir jāgarantē, ka tur esošās vērtības tomēr tiks saglabātas.

Lielo kapu situācijas psiholoģiskais fons ir sarežģīts. Oponenti var teikt – līdz šim maz kas ir liecinājies, ka Lielie kapi kādam ir dārgi un svēti.

Nē. Par Lielajiem kapiem ik pa brīdim sabiedrībā ir bijis satraukums. Arī mēs (inspekcija) esam vērsušies. Saeimā izglītības, kultūras un zinātnes komisijā par šo jautājumu ir bijušas sarunas. Lielie kapi nav bijuši aizmirsti.

Lielākā problēma ir īpašnieki?

Es domāju, ka lielākā problēma ir izpratne un griba. Teritoriju izmanto apkārtējie iedzīvotāji. Tātad, Lielos kapus izmanto visa sabiedrība. Nepiekrītu tam, ka pašvaldībai būtu liegta iespēja pievērst uzmanību šajai teritorijai un veikt arī kādus kopšanas, sakārtošanas darbus. Tā ir problēma sadarbībai starp pašvaldību un baznīcu. Ja no abām pusēm būtu sapratne un labs dialogs, domāju, ka tas jau sen būtu vismaz daļēji atrisināts un dažas vietas nebūtu kliedzošas. Ja Lielie kapi būtu sakārtoti, kopti, un cik nu tas ir iespējams, tas, protams, viss prasa naudu, tad, domāju, ka reakcija nebūtu bijusi tik asa. Jautājums vairāk ir samilzis arī tāpēc, ka tuvojas pašvaldību vēlēšanas. Tā ir sabiedrības iespēja prasīt brīžos, kad politiķi ir dzirdīgāki.

Pieminējāt padomju modernismu. Pēdējos gados profesionālajā vidē tiek pārvērtēta tā nozīme un statuss. Kā, jūsuprāt, mazināt uztveres šķēres starp profesionāļiem un sabiedrību, kurā daudziem padomju modernisms psiholoģiski, pirmkārt, saistās ar naidīgu režīmu, ar kaut ko tādu, ko labāk gribas aizmirst un neredzēt?

Nevajag arī iet otrā grāvī un pārspīlēt. Mums vajag no katra perioda veiksmīgāko un par katru objektu, kas tiek iekļauts pieminekļu sarakstā, jābūt pietiekami daudz konsultācijām un diskusijām speciālistu vidē. Arī speciālistu vidē viedokļi nav pilnīgi vienādi. Ir speciālisti, kas uzskata, ka padomju laika periodam vēl nevajadzētu būt aizsargātam, ka mums pietiek ar muižām, pilīm un baznīcām, kad paies ilgāks laika periods, tad lai nākamās paaudzes to arī vērtē. Arī citās Eiropas valstīs modernisma laika periodu sāk atzīt. Līdz ar to — ja nokavēsim, daudzi objekti tiks nojaukti, noārdīti un mums nekas no spožākajiem paraugiem nepaliks pāri. Spožākie un vērtīgākie ir jāizceļ, un tiem ir jāiedod pieminekļu statuss.

Kādus piemērus jūs varētu minēt? Sabiedrībā, man šķiet, reizēm valda vienkāršots uzskats, ka runa ir bezmaz par viņu Vecmīlgrāvja vai Ķengaraga blokmājām.

Nē, nekādā gadījumā. Runa ir par objektiem, kur ir bijušas kādas inovācijas. Pieminekļa statuss ir ļoti svarīgs. Par katru nākamo objektu, ko vēlamies iekļaut pieminekļu sarakstā no padomju modernisma paraugiem, mēs ļoti daudz diskutējam. Dažkārt valstij, birokrātijai ir nesapratne, kāpēc paiet tik ilgs periods no ierosinājuma brīža līdz brīdim, kamēr objekts tiek iekļauts pieminekļu sarakstā. Dažiem liekas, ka pietiek ar trīs četriem mēnešiem. Tā nevar rīkoties un arī pasaules praksē tā nedara. Ir objekti, par kuriem strīdas piecus, desmit un 15 gadus. Tas ir normāli. Ja runājam par arhitektūras vēsturi, mēs varam pierādīt, ka Latvijas teritorijā arhitektūra attīstījās, ņemot vērā visas pasaules tendences. Daudz kur mēs bijām ļoti atbilstoši savam laikam. Ja runājam par Sēnīti, — ne tikai vizuālais tēls, bet arī konstruktīvā sistēma bija unikāla — pirmā tāda Latvijā. Līdz ar to — objekts ir vērtīgs arī no inženiertehniskā viedokļa. Mums šādā veidā jāskatās uz visiem objektiem. Piemēram, televīzijas tornis. Tā konstruktīvā sistēma ir unikāla. Tornis ir tajā laikā ļoti veiksmīgs inženiera darbs.

Vai Inspekcijas ekspertu grupās ir iesaistītas dažādu paaudžu speciālisti?

Jā. Mēs konsultējamies ar ekspertiem arī ārpus Inspekcijas. Ja ir vienkārši jautājumi, tad lemjam tikai Inspekcijā. Mums ir vairākas ekspertu konsultatīvās padomes, kurās ir pārstāvēti visu jomu speciālisti, sākot no jauniem speciālistiem, beidzot ar tiem, kam ir mūža pieredze un attiecīgi zinātniski grādi.

Kas ir galvenais ieguvums Latvijai, pēc neatkarības atjaunošanas pievienojoties UNESCO, līdz ar to arī - UNESCO Konvencijai par Pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību? 

Tā ir viena no nozīmīgākajām konvencijām. Tas ir arī valsts prestiža jautājums. Tā ir pasaules principu ievērošana kultūras mantojuma saglabāšanā. Ko tas ir devis? Rīgas vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Rīgas centrs ir daudz plašāk zināms visā pasaulē kā pasaules līmeņa vērtība. Tas ir arī ekonomisks ieguvums. Dažkārt ceļotāji, dodoties uz kādu vietu, paskatās, kas tuvumā ir iekļauts pasaules mantojuma sarakstā. Es arī tā daru.

Ja skatāmies uz visām starptautiskām konvencijām, tad katra no tām risina kaut ko īpašu. UNESCO konvencija ir diezgan vispārīga un vairāk rūpējas par pasaules mantojuma sarakstu, bet ir arī Eiropas Konvencija arheoloģiskā mantojuma aizsardzībai, arhitektūras, arī Eiropas ainavu konvencija, kurai ir pilnīgi cita filozofija un izpratne par vērtību saglabāšanu. Ja iepriekš bija uzskats, ka jāpievērš uzmanība tikai skaistām unikālām vietām, tad Eiropas ainavu konvencija uzdod par pienākumu dalībvalstīm rūpēties par Eiropas telpu kopumā, arī par neglītām ainavām. Tām neglītajām jākļūst glītākām, ekoloģiski augstvērtīgām utt. Līdz ar to — tas ir ļoti liels ieguvums Eiropai. Pēdējā konvencija, kas ir Eiropas Padomei — par kultūras mantojuma vērtību sabiedrībai — dod pilnīgi jaunu filozofiju mantojuma saglabāšanā. Mantojuma definīcijā tiek ļoti skaidri pateikts, ka vērtības nav nekas nemainīgs. Viedokļiem mainoties, vērtības arī var mainīties. Tas, ko mēs vakar neuzskatījām par vērtību, šodien var kļūt par vērtību, un otrādi. Arvien vairāk ir jāņem vērā sabiedrības viedoklis. Piemēram, viens no pieminekļiem, kas tika iekļauts sarakstā jau pirms daudziem gadiem, — Ikšķiles estrāde. Ja skatāmies vienkāršoti, tur nekas nav. Bet, ja paskatāmies vēsturi, kā būve ir tapusi un kā tā vieta attīstījusies uz vietējo cilvēku entuziasma pamata, tad šis objekts iegūst pavisam citu vērtību.

2003. gadā izdevās pieņemt īpašu likumu Rīgas vēsturiskajam centram. Senākās intervijās esat teicis, ka tas Rīgu pasargāja no daudzām kļūdām, ko pieļāva Viļņa un Tallina. Kas tās bija par kļūdām?

Rīgas vēsturiskajam centram bija vislielākais ekonomiskais spiediens un uzbrukums no uzņēmēju puses to pārveidot un mainīt. Tas bija tieši 2000. gadā. Tas bija laiks, kad mēs diezgan aktīvi konsultējāmies ar UNESCO. Es tajā laikā Eiropas padomē vadīju Eiropas mantojuma komiteju. Mums bija ļoti labi kontakti, uz Latviju brauca labākie Eiropas eksperti. Konsultācijas bija izvērstas daudz labāk nekā kaimiņvalstīs. Piemēram, pēc pašas Eiropas padomes konstatējuma, — ekspertu misijas no visa apjoma tajā laikā Latvijā bija — 18%, Igaunijā — 1%, Lietuvā — 1 %. Tas ļoti palīdzēja, kad bija viskarstākais laiks. Bija ļoti daudzi piedāvājumi Rīgas vēsturiskajā centrā būvēt tur, kur to nedrīkstētu darīt. Bija arī diezgan daudz skandālu. Viens no tādiem objektiem bija Saules akmens, tad — Triangula bastions, tad — Stockmann centrs. Droši vien, ka lielākā kļūda šobrīd Rīgas vēsturiskajā centrā ir Stockmann centra novietojums. Pilsētbūvienieciski, manuprāt, tas ir kļūdains objekts, bet, manuprāt, tur neko nevarēja izdarīt. Sapratām, ka ar esošajiem normatīvajiem aktiem panākt rezultātus nevaram. No inspekcijas puses ierosinājām Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanai pieņemt īpašu likumu. Vispirms jautājums gāja valdībai. Tā nespēja par to izlemt. Tad mēs lūdzām Saeimu, kura iesaistījās un ļoti pozitīvi uz to skatījās. Atkal, pateicoties starptautiskiem ekspertiem, varbūt likās, ka tas darbs ir nopietnāks. Likums tika pieņemts. Uzņēmēji un pašvaldības nebija apmierinātas ar šo likumu. Tas bija diezgan stingrs. Orientēts, lai lēmumu pieņemšana būtu ļoti caurspīdīga. Tas pilsētai nepatika — Rīgas Dome likumu iesniedza Satversmes tiesā un mēģināja to apstrīdēt. Satversmes tiesa atzina, ka likums atbilst starptautiskajām konvencijām, un pilsētai tas ir jāievēro. No tā brīža ar pilsētu ir sācies puslīdz labs dialogs. Visi tālākie uzbrukumi ir novērsti. Tas, ka Doma laukumā vai krastmalā nav uzbūvēta kāda neiederīga būve, tas vēl neliecina, ka neviens to nav gribējis darīt. Ja ir izdevies novērst, tad mēs uzskatām, ka tas ir panākums. Mēs ne vienmēr izceļam tos uzņēmējus, kuri ir gribējuši kaut ko nepieļaujamu izdarīt, bet no šīm iecerēm atteikušies. Tā ir ētiskā puse. Rīgas īpašā vērtība, protams, ir jūgendstils, plānojuma struktūra utt., bet vienreizējais pārdzīvojums ir, ja mēs skatāmies uz Rīgas panorāmu un siluetu. Tā ir īpaša vērtība. Panorāmā un siluetā nav nevienas būves, kas izjauktu tās uztveri. Triangula bastions ir zemāks, aiz kokiem, to vispār nejūt. Ir bijuši centieni uzbūvēt kādas augstākas mājas. Tas Rīgas gadījumā nav pieļauts. Ja skatāmies uz Tallinu, tad uz tradicionāliem skata punktiem uz vecpilsētu, aizmugurē ir jaunbūves, un noskaņa ir izjaukta. Viļņas vecpilsēta ir upes ielejā. Krasti ir augstāki. Apkārt ir jaunbūves, un majestātiskā vecpilsēta ir kļuvusi daudz mazāka un nenozīmīgāka. Caur to tās vietas ir zaudējušas.

Pastāstiet, lūdzu, kā tieši UNESCO aizsargātā Rīgas vēsturiskā centra kontekstā saprast jēdzienu ainavā "neiederīgs". Vai tā tuvumā laikmetīgā arhitektūra vispār nedrīkst parādīties?
 

Nē, nē. Rīgas vēsturiskajā centrā ir dažādu periodu arhitektūra, un caur to Rīgas centrs ir vērtība. Nav tikai viduslaiki. Doma laukumu nevajag apbūvēt, lai arī tur kādreiz ir bijusi apbūve. Bet tajās vietās, kur apbūve kara laikā ir zudusi vai arī ir sliktā tehniskā stāvolī, varam būvēt jaunas ēkas atbilstoši laikam. Mums nekādā gadījumā nevajag kopēt vēsturi, es esmu pret imitāciju, pret atdarinājumiem. Bet ļoti svarīgi, lai šī arhitektūra būtu gaumīga. Lai tā parāda mūsu laika iespējas, bet tādā pašā kvalitātē, kā ir veidots centrs. Nevis lētāko, vienkāršāko, kaut ko kaut kā. Lai arhitektūra videi dod pievienoto vērtību. Jo vairāk mums tādu objektu būs, jo vide būs kvalitatīvāka. Mums vairāk ir jādomā par cilvēku dzīves kvalitāti. Tas ir pirmais, par ko ir jārūpējas. Ja skatāmies valsts sistēmā, šie saukļi - "ekonomiskais izrāviens" u.tml. - nav pārdomāti. Ekonomika ir instruments vai veids, kā sasniegt cilvēku dzīves kvalitāti. Var jautāt, kas ir dzīves kvalitāte? Esmu šo jēdzienu formulējis plašākā izpratnē. [Atver datoru un nolasa definīciju no kāda sava raksta]: Dzīves kvalitāte ir apstākļu kopums, kas pretēji elementārai eksistencei nodrošina indivīda kā cilvēciskas būtnes personības attīstību laikā un telpā, ietverot brīvību, identitāti, kultūru, radošumu, zināšanas, vides ekoloģikos, funkcionālos un estētiskos aspektus, drošību, kā arī materiālo labklājību. Materiālo labklājību es ielieku kā pēdējo. Tas ir ļoti svarīgi, bet tomēr viss pārējais ir daudz svarīgāks. Ja mēs cilvēka dzīves kvalitāti liekam pirmajā vietā, arī pieminekļu aizsardzībā, tad mūsu noteikumiem un prasībām jābūt tādām, kas, respektējot cilvēka dzīves kvalitāti, rūpējas par mantojumu. Tas nav nekas nomērīts vai noteikts. Ja sabiedrība vēlas kaut ko aizsargāt, tad jācenšas to izdarīt. 
Uzreiz prātā nāk Latvijas lauku ainava ar ozolu vidū, kuru nevienam nenāk prātā nocirst jau paaudžu paaudzēs.

Ainava ir kultūrvēsturiska vērtība. Ja braucam un skatāmies pa Latviju, tad daudzas vietas ir sakoptas. Muižas, pilis, baznīcas arvien vairāk tiek sakārtotas, tomēr vieta no vietas atšķiras. Jūtams, kur ir saimnieki, kur ir rūpes par tās vietas estētisko un funkcionālo kvalitāti. Ir arī pamestās vietas, tur neko nevar darīt. Laikam ejot, jau viss būs. Ar pieminekļu aizsardzības darbu ir jācenšas panākt, lai mēs nepazaudējam pārāk daudz. To, ka izdosies nosargāt visu, tā neuzskata neviena kultūras mantojuma institūcija nevienā valstī.

Vai, jūsuprāt, ir iespējams saglabāt Latvijas neskarto/tukšo ainavu, vienlaikus, rūpējoties par saimnieciskās darbības un tūrisma attīstību? Katrs Latvijā pazīst to īpašo, reto sajūtu, ka jūra pieder tikai tev vienam bez suvenīru un burgeru būdām. Proti, kā savienot ainavas estētiskās un utilitārās funkcijas? 

Es nedomāju, ka ainavai vajadzētu būt tukšai. Neuzskatu, ka no dabas aizsardzības prasību viedokļa ir pietiekami pārdomāts. Piemēram, ierobežojumi neko nedarīt ūdensmalās, manuprāt, ir nedaudz pārspīlēti. Cilvēks vienmēr ir gribējis dzīvot ūdens tuvumā. Man liekas, vajag atļaut to darīt. Protams, sistēmu regulējot tā, lai kaut kas netiktu neatgriezeniski iznīcināts. Bet, ja mēs neko neļautu darīt, tad Latvijas teritorija būtu viens mežs. Tam ir jābūt sabalansētam. Ja mēs uzskatīsim, ka Latvija ir zaļākā zeme pasaulē, tad cilvēku dzīves kvalitāte te nebūs. Mums ir laime dzīvot savā valstī. Mums ir skaista zeme, ko mēs novērtējam tad, kad atgriežamies no ārzemēm. Mēs mākam sevi kritizēt, bet par maz ieraugām tās vērtības, kas mums ir līdzās un kuras nav citiem. Tajos gadījumos, kad notiek kādas pārmaiņas — tiek būvētas kādas ražotnes utt., ir ļoti uzmanīgi jāskatās, vai mēs tās neievietojam vietā, kur tas ir neiederīgi un nevajadzīgi, bet mums nevajadzētu būt pret tām.

Piemēram, viens no pēdējiem uztraukumiem - [veikala] Depo celtniecība netālu no Jelgavas pils. Es domāju, ka tā ir pilsētbūvnieciska kļūda. No plānotāju, pilsētas telpiskās vides organizēšanas un uzraudzības viedokļa. Tādu Depo mēs varam izvietot pie maģistrālēm, braucot ārā no pilsētas. To nevajag pilsētas skaistākajā vietā! Tas nenozīmē, ka tur nekas nedrīkst notikt un jābūt tikai zālājam. Skaistākajā vietā ir jābūt objektam ar funkciju, no kuras kaut ko iegūs pati pils un cilvēki varēs to baudīt.

Top komentāri

Birokrātiska atrunāšanās
B
"Triangula bastions ir zemāks, aiz kokiem, to vispār nejūt." (J.Dambis) Bet varbūt esam pieraduši un notrulinājušies :(. Bet par kapu tramvaja un Rīgas finanšu problēmām R.Zīle saka (Uzdzīve uz parāda – kapu tramvajs un citi transporta projekti rīdziniekiem ): "Jauni līgumi par nezināmām summām ar firmām, kas domei jau agrāk bijušas simpātiskas, kā arī kapu tramvaja projekta nepubliskošana tikai apstiprina bažas. Tikmēr finansiālās sekas beigās jebkurā gadījumā uzņemsies īstenie rīdzinieki." Intervijā uz daudzajiem problēmjautājumiem dabiedrībā netiek atbildēts. Birokrātiska atrunāšanās par kapu nekopšanu, par projekta pieteikuma noslepenošanu. No kurienes pārliecība, ka tramvajs kapus neskars?
Googie arch
G
Labrīt! sākt uzskaitīt Dambja kungs? Rīgas sirds ir izvarota ar tādām parodijām kā Kamarina nams, Rīgas rātes nams, triangula bastions un tā var turpināt! nezinu, iespējams kāds ir turējis stobru pie projektu parakstītāju deniņiem, tas būtu vienīgais attaisnojums.
J.Dambim
J
Izlasiet: Denisa Hanova lvportals.lv: Pirmkārt, protests! Protests pie Kultūras ministrijas: Nenogaliniet vēlreiz mūsu mirušos!
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Vai Latvijai nepieciešami ārzemju studenti?

Latvijas universitātes, tāpat kā augstākās izglītības iestādes visā pasaulē, aktīvi strādā, lai piesaistītu ārvalstu studentus. Kādi ir galvenie iemesli, kāpēc augstskolas ir ieinteresētas ārva...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē