Kā jūs kopumā vērtējat pašreizējo situāciju Latvijas enerģētikas tirgū?
Ja mēs runājam tieši par elektrības tirgu, tad viennozīmīgi varu teikt, ka Latvijas elektroenerģijas tirgus pēc tā atvēršanas strādā efektīvi. Lai gan savā Rīgas dzīvoklī nevaru izmantot visas jaunās situācijas priekšrocības, jo mūsu daudzdzīvokļu māju kompleksā katram dzīvokļa īpašniekam nav iespēju iegādāties elektrību pie sev tīkamākā piegādātāja, šo iespēju aktīvi izmantoju savās lauku mājās, kur ir uzstādīts arī viedais elektroenerģijas skaitītājs, kas man ļauj attālināti sekot enerģijas patēriņam un attiecīgi veikt korekcijas.
Kā tas notiek reālajā dzīvē?
Es elektrību iepērku brīvajā tirgū, kur cenas mainās pa stundām un svārstās no 17 līdz pat 200 eiro par megavatstundu atkarībā no diennakts laika. Piemēram, oktobris izcēlās ar īpaši augstām cenām. Tomēr dalība Nord Pool man dod iespēju efektīvi pārvaldīt savu elektrības patēriņu un līdz ar to arī izmaksas. Piedaloties brīvajā elektrības tirgū, ar savu rīcību mēs katrs pats nosakām cenu, kādu mēnesī maksājam par elektrību, jo tā atkarīga no mūsu paradumiem. Piemēram, vai boileri ūdens uzsildīšanai mēs darbinām visu laiku, vai tomēr ieslēdzam to laikā, kad tas mums nepieciešams. Tas pats attiecas uz veļas un trauku mazgājamajām mašīnām – vai mēs tās darbinām laikā, kad cenas ir augstas, vai arī naktī, kad cenas ir krietni zemākas.
Vai pēc elektrības tirgus atvēršanas varam uzskatīt, ka cenas kļuvušas zemākas?
Tā gluži nevar teikt. Kā jau minēju, cenu amplitūda ir ļoti atšķirīga gan pa stundām, gan dienām, gan mēnešiem. Taču tas liek patērētājam pašam palauzīt galvu, lai elektrību izmantotu maksimāli efektīvi. Protams, cits jautājums, cik daudz katrs ir gatavs un spējīgs iedziļināties šajos skaitļos un regulāri sekot to izmaiņām. Es esmu inženieris, man patīk Excel tabulas, no kurām lasu visu nepieciešamo informāciju, ja nepieciešams, izveidoju kādu grafiku, kas ļauj ērti nolasīt informāciju.
Runājot par elektrības tirgus atvēršanas procesu, tad gan gribu uzsvērt, tirgus vaļā vēršanas process bija smagnējs. Toreiz tika bārstīti solījumi: "Atvērsim tirgu, un cenas kritīsies." Ne jau tirgus atvēršana pazemina cenas. Jūsu darbības būs tas, kas samazinās maksājamo summu, turklāt samazinās nevis cenas, bet gan kopējās izmaksas. Efektīvi pārvaldot savu patēriņu, ir iespējams mēneša griezumā panākt vidēji svērto cenu un attiecīgi arī samazināt savus izdevumus.
Dzirdēts gan, ka patērētāji sūdzas, ka līdz ar tirgus atvēršanu cenas nav samazinājušās. Brīvais tirgus solīto efektu nav devis.
Cilvēkiem vispār patīk par visu un vienmēr sūdzēties. Atvērtais tirgus pats par sevi nav nekāds brīnumlīdzeklis. Es cenšos pārvaldīt savu patēriņu, izmantojot arī viedo elektroenerģijas skaitītāju. Taču jāatzīst – lai samazinātu izmaksas, nepieciešams savienojums – viedais skaitītājs un viedais patērētājs, kurš izmanto jaunās iespējas ar savu aktīvu rīcību samazināt izmaksas.
Minējāt, ka cenas brīvajā tirgū ir ļoti mainīgas – tātad faktiski neprognozējamas. Vai tendences pasaules ekonomikā, kad attīstās trešo pasaules valstu ekonomikas un līdz ar to arī pieprasījums pēc papildu enerģijas, nevar radīt situāciju, kad radīsies deficīts un elektrības cenas augs ļoti strauji?
Patiesībā resursu, tajā skaitā arī energoresursu, trūks vienmēr. Taču elektrības tirgus strādā pareizi un reaģē ne tikai uz ekonomiskiem, bet arī politiskiem procesiem pasaulē. Cenas pastāvīgi analizē finansisti un citi tirgus speciālisti, kuri skatās ne tikai visdažādākos notikumus un faktorus pašreizējā brīdī, bet arī vērtē vēsturisko kontekstu un attiecīgi cenu izmaiņas. Tiklīdz pasaulē notiek kādi satricinājumi, cenas, loģiski, kāpj uz augšu un attiecīgi atkal pazeminās brīdī, kad viss nomierinās. Ja runājam par elektrības cenām Latvijas patērētājiem, šobrīd vēl ir grūti prognozēt, kā tās mainīsies brīdī, kad tiks izveidots savienojums starp Zviedriju, Poliju un Lietuvu, par kura izveidi ir parakstīta vienošanās. Taču jebkurā gadījumā šobrīd ir grūti prognozēt to izmaiņas, tāpēc mazliet pārsteidz atsevišķu elektrības pārdevēju piedāvājums klientiem slēgt līgumus uz diviem gadiem par fiksētu elektrības cenu. Ja cena samazināsies, ieguvējs būs pārdevējs, bet, ja pieaugs – loģiski, ka pircējs un piegādātājam tad radīsies zaudējumi. Iespējams, tieši rēķinoties ar jauno savienojumu, šie tirgotāji iet uz maksimālo risku, piedāvājot fiksētu cenu, cerot, ka līdz ar jauno kabeli elektrības cenas tirgū pazemināsies.
Ja zaudējumi būs milzīgi, pastāv iespēja, ka uzņēmums bankrotēs. Kas tad notiks ar klientu, kurš saņēmis elektrību no šā piegādātāja? Paliks bez elektrības?
Lai arī neskaidri, tomēr šādas situācijas ir paredzētas likumā. Tad ieslēdzas pēdējā glābiņa faktors – ja kāds tirgotājs pazūd no tirgus, tad viņa klienti nepaliks bez elektrības, jo to turpinās piegādāt AS Sadales tīkls. Protams, tad gan šiem klientiem jārēķinās, ka cena, visticamāk, nebūs no lētākajām, jo Sadales tīkls to piegādās par cenu, par kādu tajā brīdī varēs to iegādāties tirgū.
Līdz ar elektrības tirgus atvēršanu sanāk, ka daļu elektrības patērētāji pērk ārvalstīs – faktiski elektrība tiek importēta. Agrāk bieži tika uzsvērts, ka svarīgi ir elektrību ražot pašiem un importēt pēc iespējas mazāk. Tagad šī tēma būtībā zaudējusi jēgu.
Nesen piedalījos likuma par vietējās enerģijas ražošanas veicināšanu izstrādē. Šī likuma izstrāde lielā mērā arī ir mēģinājums nodrošināt pēc iespējas lielāku vietējās enerģijas īpatsvaru Latvijas enerģijas patēriņa bilancē. Tagad šā likuma pasūtītājiem jāvirza šis projekts apstiprināšanai Saeimā. Diemžēl patlaban lielā mērā visa uzmanība ir koncentrēta uz obligātā iepirkuma komponenti un attiecīgajām izmaksām, kas veidojas konkrētām patērētāju grupām, nevis uz nozari kopumā. Stratēģiskajos tautsaimniecības attīstības politikas dokumentos noteikts, ka līdz 2020. gadam Latvijā saražoto preču daļai jābūt 20% apjomā. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka ražošanas sektorā iekļaujas arī enerģijas ražošana, tāpēc ir svarīgi veicināt arī vietējās elektrības ražošanu. Ja elektrību importējam, tā ir naudas tērēšana ārvalstīs. Diemžēl pēdējos gados, respektīvi, 2013.–2015. gadā, vērojama tendence, ka elektrības importa īpatsvars mūsu valsts kopējā patēriņā pieaug, lielākās elektroenerģijas ražošanas stacijas nemaz nestrādā ar pilnu jaudu. Protams, no malas varētu šķist, ka vietējā elektrība ir dārgāka, taču jāsaprot, ka par to samaksātā nauda paliek mūsu ekonomikā, nevis tiek samaksāta ārvalstu uzņēmējiem.
Uzņēmēji tiek aktīvi aicināti pārskatīt arī savas elektroenerģijas pieslēgumu jaudas – cik no tām tiek izmantots reāli, un no nevajadzīgākajām atteikties, netērējot liekus līdzekļus. Taču nešķiet, ka visi aktīvi par to domātu.
Paskatīsimies no mazliet cita skatu punkta – šāds elektroenerģijas pieslēgums ir uz mūžu, bet jebkurš normāls uzņēmums plāno attīstību un izaugsmi, kas attiecīgi nozīmē arī tālāku ražošanas jaudas palielināšanos. Līdz ar to būtu visai dīvaini, ja biznesa uzsākšanas brīdī uzņēmums aprēķinātu un pasūtītu tikai tādu elektroenerģijas pieslēguma jaudu, kāds ir ražošanas uzsākšanas brīdī, nevis nodrošinātos jau savlaicīgi ar rezervi. Protams, šai rezervei jābūt pārdomātai un nepārspīlētai, jo daudz nepatīkamāka situācija būtu tad, ja darbības uzsākšanas brīdī ražotājs vajadzīgās jaudas un to pieaugumu būtu sarēķinājis nepietiekamā apjomā. Ko mēs darīsim brīdī, kad šīs jaudas aptrūksies? Protams, ir iespēja pieprasīt un saņemt papildu jaudu pieslēgumu, tomēr tas nav vienas dienas process. Tāpēc, būvējot ražotni, uzņēmējam būtu lietderīgi jau projekta tapšanas procesā konsultēties ar Sadales tīkla speciālistiem, lai aprēķinātu pareizu nepieciešamās elektrības pieslēguma jaudas apjomu, un tad nu arī būs iespēja precīzi aprēķināt gan sākotnēji nepieciešamās jaudas, gan arī noteikt saprātīgu rezerves apjomu, par kuru pats uzņēmums izlems – vēlas vai nevēlas šo garantijas rezervi jau saņemt tagad un attiecīgi maksāt par to lielāku summu.
Ir publiski izskanējis viedoklis, ka varētu tikt mainīta privāto klientu tarifu struktūra maksājumiem par saņemto elektroenerģiju, ieviešot pastāvīgo daļu, bet otru tarifa daļu veidotu maksa par elektrības sadali jeb piegādi. Kā to vērtējat?