Valdība sākusi ar sociālajiem partneriem, tātad arī LTRK, apspriest savu rīcības plānu. Plāna projekts plašs bez gala, jautājums: ko jūs kā uzņēmēji tajā redzat? Vai neredzat?
Nav noslēpums, ka, ja politikā trūkst fokusa, ja tā ir pārāk raiba, tad labus rezultātus grūti sagaidīt. Fokuss nebija šīs valdības deklarācijai, savukārt rīcības plāns tai ir tikai turpinājums, ja tā var teikt, pagarinājums.
Deklarācijas gan tradicionāli ir vispārīgas.
Jā, bet tā nevajadzētu būt. Piemēram, LTRK ilgtermiņa stratēģija ir "uzlikta" uz vienas A4 lapas. Arī gada plāns. Arī valsts līmenī vajadzētu spēt lakoniski noformulēt stratēģiskos mērķus, un šo vienu lapu, tēlaini izsakoties, premjers var pielikt sev pie sienas kabinetā un savus darbus samērot, salīdzināt ar šādiem galvenajiem mērķiem. Gan deklarācijā, gan rīcības plānā vienkārši visa kā ir par daudz. Ja runājam par deklarāciju, tajā ir trīs galvenie virzieni. Pirmais: tautsaimniecības attīstība. Ļoti labi. Otrais: drošība. Šaubu nav – tas ir aktuāli. Trešais: indivīda un ģimenes labklājība. Labi. Šādi formulējumi ir tik visaptveroši, ka man grūti iedomāties, ko "zem" tiem nevar palikt. Bet tās attiecīgi nav prioritātes. Mūsuprāt, bija nepieciešama cita pieeja. Jo padomāsim: lai sasniegtu mērķus gan demogrāfijā, gan labklājībā, gan drošības nodrošināšanā, ir nepieciešama, rupji sakot, nauda. Tātad fokusam vajadzēja būt vienam – tautsaimniecības attīstībai. Un savukārt no šāda fokusa izriet divas prioritātes. Tikai divas: produktivitātes kāpināšana un eksports.
Var jums piekrist, tomēr būsim reālisti – jāstrādā ar to materiālu, kas ir. Līdz ar to, kādi ir LTRK komentāri Straujumai tieši rīcības plāna kontekstā?
Labi, piezemējamies. Tātad pagājušajā nedēļā premjerministre iepazīstināja mūs ar rīcības plāna projektu, un mēs iesniedzām savus priekšlikumus, kurus saturiski varētu sadalīt trijos blokos.
Pirmais. Ja tas ir plāns, tad mēs nofiksētajiem uzdevumiem, darāmajiem darbiem iepretī vēlamies redzēt indikatorus, rādītājus, attiecinot pret kuriem varēs vispār spriest, vai uzdevums ir izpildīts. Lai nav "veicināsim", "atbalstīsim" utt. Pretējā gadījumā ir risks, ka mēs sakām, ka uzdevums nav izpildīts, savukārt valdības puse apgalvo, ka ir, jo "mēs taču veicinājām". Cik saprotu, premjere un arī Pārresoru koordinācijas centrs šim priekšlikumam piekrita.
Otrais. Ja ņem vērā, ka ekonomika atdziest, vismaz tajos rīcības plāna punktos, kas skar tautsaimniecību, izpildes termiņus ir nepieciešams saīsināt. Piemēram, biznesam ir ļoti svarīga nodokļu politika, tās prognozējamība. Lai nebūtu labi zināmās satrauktās gaidīšanas ik gadu, kas nu budžeta "pakā" būs par jaunumiem. Rīcības plānā parādās, ka nodokļu stratēģija tiks izstrādāta līdz 2017. gada vidum. Tātad pēc divarpus gadiem ir cerība ieraudzīt kādu uzmetumu, tikai problēma ir tāda, ka tad, iespējams, mums jau būs nepieciešama cita stratēģija. Divarpus gadi ir pārāk daudz – mēs sakām, ka šis darbs ir jāpaveic jau šī gada laikā.
Trešais. Virknē plānoto darbu rīcības plānā, mūsuprāt, deklarētais nav piepildīts ar reālu saturu. Konkrēts piemērs. Tātad tiek deklarēts, ka jāattīsta izglītības pakalpojumu eksports. Labi. Problēma ir tā, ka privātajām augstskolām nav pieejama fondu nauda kopmītņu izbūvēšanai. Valsts augstskolas var. Lai gan it kā vajadzētu būt skaidram, ka, ja arī privātajiem būtu šāda iespēja, ārvalstu studentu skaits palielinātos, attiecīgi palielinātos arī pakalpojuma eksports. Vai cits piemērs. Labi, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) palīdz uzņēmējiem ārvalstu tirgos, tomēr LIAA ir tik pārstāvniecību, cik to ir. Tas nav pārmetums, toties ir jautājums – kādēļ šajā eksporta veicināšanas funkcijā nepiesaistīt privāto sektoru? Piemēram, LTRK veido savu pārstāvju tīklu ārzemēs, mums līdzīgas organizācijas nodarbojas ar eksporta veicināšanu visā pasaulē. Darba visiem pietiks.