Ķīlis atkārtoti paudis nostāju, ka nesenā augstākās izglītības programmu izvērtēšana noslēgusies ar visai maigiem rezultātiem un patiesībā slēdzams būtu lielāks skaits augstskolu programmu. "Latvijas augstskolas nav iekļuvušas pat tūkstotī labāko universitāšu pasaulē. Neviena!" kritiku pamatojis politiķis, atzīmējot, ka 1990.gadā Latvijā bija 45 000 studentu un 10 augstskolas, bet pašlaik - 97 000 studentu un 62 augstskolas, kas liecinot par augstākās izglītības sadrumstalotību un kvalitātes problēmām.
Ministra skatījumā, Latvijas augstskolām, pirmkārt, nepieciešama konsolidācija un internacionalizācija, tāpēc būtu jāmaina arī valodas prasības augstskolām, lai tajās plašāk varētu pasniegt ārzemju pasniedzēji. "Jā, Latvijas augstskolas var piedāvāt programmas svešvalodās, taču ir ierobežojumi: ja valsts augstskolā kursi svešvalodās pārsniedz 25%, tad šādās programmās drīkst skoloties tikai ārzemnieki. Būtībā tas ir idiotiski."
Ķīlis atzīmējis, ka valodas ierobežojumu atcelšana nenozīmētu, ka augstākā izglītība Latvijā pārietu uz krievu valodu, drīzāk būtu jāorientējas uz Eiropas Savienības (ES) valodām, konkrēti - angļu valodu, jo tieši tā pašlaik ir starptautiska zinātnes valoda. "Krievu valoda nodrošina kvalitatīvu izglītību, taču tā nav pasaules izglītības un zinātnes valoda."
Runājot par augstākajā izglītībā nepieciešamajām reformām, Ķīlis kā pirmo nosaucis nepieciešamību racionalizēt augstskolu programmu akreditāciju.
Otrkārt, esot jāmaina augstskolu pārvalde. Šajā jomā labs piemērs Latvijai varētu būt Dānija, kur augstskolu padomēs strādā ar skolām nesaistīti cilvēki - biznesmeņi, sabiedriskie darbinieki un citi cienījami profesionāļi, kuri lemj par visiem universitāšu jautājumiem.
Treškārt, kvalitatīvas programmas nedrīkst saņemt valsts finansējumu desmitiem dažādās augstskolās, bet gan vienā vai divās, kurās ir pati augstākā kvalitāte, savu redzējumu turpinājis klāstīt Ķīlis.
Ceturtkārt, Ķīlis domā, ka būtiskas izmaiņas būtu jāveic izglītības finansēšanas modelī - kvalitatīva izglītībā jāpiedāvā bez maksas, bet pēc skolas beigšanas par mācībām izmantotā summa vai nu tiktu dzēsta, vai arī absolventam būtu jāsamaksā atkarībā no tā, vai viņš izvēlētos palikt strādāt Latvijā, vai arī dotos uz ārvalstīm.