Viens no tādiem ir nesen no cietuma atbrīvotais ekspremjeres Timošenko līdzgaitnieks, bijušais iekšlietu ministrs Lucenko. Der ieklausīties viņa teiktajā, ka prezidenta Janukoviča vara uzskatāma par lielākajiem draudiem katram ukrainim. Lucenko apgalvojumu apstiprina skaitļi, un tie rāda, ka 80% iedzīvotāju ir negatīvi noskaņoti pret prezidentu. Vieni ir neapmierināti ar smagajiem dzīves apstākļiem, bet citiem nav pieņemama antiukrainiskā valsts varas darbība. Tikai viens piemērs - tāds ir likums par reģionālās valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, kas neveicina tālāku nacionāli orientētas Ukrainas attīstību. Gluži vienkārši - tas ļauj izrādīt mazāku interesi par pašu galveno šādas valsts atribūtu - ukraiņu valodu - gan dažādos varas atzaros, gan individuālā līmenī, jo faktiski legalizē iespējas nemācīties ukraiņu valodu.
Valdošās elites nevērība pret nacionālo identitāti saturošiem pamatiem šķiet nepārdomāta, un to ārkārtīgi negatīvi uztver ne tikai valsts rietumos, bet arī Ukrainas centrā un pat vēl tālāk uz ziemeļiem un austrumiem. 20 gadu laikā ir izaugusi jauna paaudze, un tā neskatās ar bijību Kremļa virzienā, tā daudz dzirdējusi par noziegumiem, kas pastrādāti pret ukraiņu nāciju beidzamajā simtgadē. Par to, kāda šī pagātne bijusi, vairāk derētu zināt arī Baltijā. Ukrainā čekas represijas, šķiet, bijušas vēl nežēlīgākas nekā pie mums un iesniegušās pat vēl 70.-80. gados. Fakti liecina, ka padomju režīms šajos gados vēl turpinājis rietumukraiņu iznīcināšanu.
Virkne Janukoviča režīma veikumu acīmredzami ir pa prātam desmitiem politiķu, «politologu» un citu publisko personu Krievijā, kuras nav samierinājušās ar ukraiņu nācijas izaugsmi, kas, neraugoties uz visām grūtībām pēdējos 20 gados, tomēr ir realitāte.
Cik karstas ir abpusējās attiecības, TV redzams ikdienu. Kāds Krievijas TV kanāla šova vadītājs «pajokoja»: «Es sakapāju šos salātus kā sarkanais komisārs ukraiņu ciematus.» Muļķīga replika, kas parāda, kāds viedoklis par neatkarīgo Ukrainu ir kaut vai tikai lielākajai daļai Krievijas politiskās varas pārstāvju.
Atis Klimovičs
Kādi ceļi, tāda valsts, apgalvo daudzi ukraiņi, paužot satraukumu par Ukrainas šodienu, taču galvenokārt raizēdamies par nākotni, kurā ikviens vēlas ieraudzīt labākus apstākļus saviem bērniem. Šādām bažām ir pamats, jo Ukrainas apstākļus pārzinoši cilvēki ir pārliecināti, ka ar pašreizējo varu normāla dzīve valstī nav iespējama. Viens no tādiem ir nesen no cietuma atbrīvotais ekspremjeres Timošenko līdzgaitnieks, bijušais iekšlietu ministrs Lucenko. Der ieklausīties viņa teiktajā, ka prezidenta Janukoviča vara uzskatāma par lielākajiem draudiem katram ukrainim. Lucenko apgalvojumu apstiprina skaitļi, un tie rāda, ka 80% iedzīvotāju ir negatīvi noskaņoti pret prezidentu. Vieni ir neapmierināti ar smagajiem dzīves apstākļiem, bet citiem nav pieņemama antiukrainiskā valsts varas darbība. Tikai viens piemērs - tāds ir likums par reģionālās valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, kas neveicina tālāku nacionāli orientētas Ukrainas attīstību. Gluži vienkārši - tas ļauj izrādīt mazāku interesi par pašu galveno šādas valsts atribūtu - ukraiņu valodu - gan dažādos varas atzaros, gan individuālā līmenī, jo faktiski legalizē iespējas nemācīties ukraiņu valodu.
Valdošās elites nevērība pret nacionālo identitāti saturošiem pamatiem šķiet nepārdomāta, un to ārkārtīgi negatīvi uztver ne tikai valsts rietumos, bet arī Ukrainas centrā un pat vēl tālāk uz ziemeļiem un austrumiem. 20 gadu laikā ir izaugusi jauna paaudze, un tā neskatās ar bijību Kremļa virzienā, tā daudz dzirdējusi par noziegumiem, kas pastrādāti pret ukraiņu nāciju beidzamajā simtgadē. Par to, kāda šī pagātne bijusi, vairāk derētu zināt arī Baltijā. Ukrainā čekas represijas, šķiet, bijušas vēl nežēlīgākas nekā pie mums un iesniegušās pat vēl 70.-80. gados. Fakti liecina, ka padomju režīms šajos gados vēl turpinājis rietumukraiņu iznīcināšanu.
Virkne Janukoviča režīma veikumu acīmredzami ir pa prātam desmitiem politiķu, «politologu» un citu publisko personu Krievijā, kuras nav samierinājušās ar ukraiņu nācijas izaugsmi, kas, neraugoties uz visām grūtībām pēdējos 20 gados, tomēr ir realitāte.
Cik karstas ir abpusējās attiecības, TV redzams ikdienu. Kāds Krievijas TV kanāla šova vadītājs «pajokoja»: «Es sakapāju šos salātus kā sarkanais komisārs ukraiņu ciematus.» Muļķīga replika, kas parāda, kāds viedoklis par neatkarīgo Ukrainu ir kaut vai tikai lielākajai daļai Krievijas politiskās varas pārstāvju.
Nav pārsteigums, ka Ukrainā pieņemas spēkā patriotisks noskaņojums. Tā ir normāla atbilde, jo, pēc daudzu ukraiņu domām, vienīgie draudi valsts suverenitātei nāk no Krievijas. Šī iemesla dēļ Ukrainas parlamentā pirmo reizi iekļuvusi labēji radikālā partija Svoboda un arī cita opozīciju pārstāvošā partija Batkivščina runā par pievēršanos patriotiskumam.