Klimovičs: Kā darīt saprotamu patiesību?

Ja nekā savādāk, tad vismaz viest izpratni par apstākļiem, kas diktējuši attiecīgu izvēli. Taču tas ir tikpat kā neiespējami, un to nākas ielāgot daudzām nācijām, īpaši nelielām. Par to nu jau vairāk nekā 20 gadu varējusi pārliecināties arī Gruzija. Piedzīvojusi neiedomājamu ekonomisko un militāro spiedienu, visbeidzot "atbrīvota" no divdesmit procentiem savas teritorijas, šī valsts arī šodien cenšas pavēstīt par Krievijas agresīvo darbību abu pušu pašreizējās robežas tuvumā. Piektajā gadadienā kopš Krievijas militārās invāzijas Gruzijas vēstniecības, kur vien tādas atrodas, attiecīgo valstu medijiem izsūtījušas paziņojumus par rupjajiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Ar norādi, ka krievu militārā klātbūtne ir galvenais šķērslis, kas liedz no savām mājām padzītajiem gruzīnu bēgļiem mierīgi atgriezties mājās. Taču tas arī nebūs iespējams vismaz tik ilgi, kamēr krievi ignorēs pat tos dokumentus, ko paši parakstījuši - konkrētajā gadījumā 2008.gada 12.augusta vienošanos par armijas izvešanu iepriekšējās pozīcijās. Tā vietā noticis pretējais - palielinot Tbilisi bažas par nākotni, krievu uzbrukuma ieroču un bruņojuma daudzums pie gruzīnu robežas ir ievērojami pieaudzis.Spriežot pēc minimālās starptautiskās rezonanses, ko izraisa gruzīnu problēma, tāpat izvērtējot Kremļa izturēšanos, Tbilisi ieteicams apbruņoties ar milzu pacietību, cerot kādreiz atgūt zaudētās zemes. Vienkārši nav nekāda veida, kā bijušās Gruzijas autonomijas varētu atkal kļūt par normālu šīs valsts sastāvdaļu. Tas ir pilnīgi neiespējami tāpēc, ka starp Gruziju un Krieviju pastāv nepārvaramas domstarpības. Tas attiecas uz gruzīnu centieniem pievienoties Eiroatlantiskajai valstu saimei, un, kamēr tas būs tā, jebkāda izpratne kontaktos ar Kremli vienkārši ir neiespējama. Uz to tikko norādījis savulaik maldīgi par it kā visai liberālu uzskatītais Krievijas premjers Dmitrijs Medvedevs. Gruzīnu televīzijā viņš "maigā" veidā licis noprast, cik nevēlama ir šīs Dienvidkaukāza valsts iestāšanās NATO. Tas ir kārtējais iebiedēšanas mēģinājums un apliecinājums Krievijas premjerministra vecmodīgajai ģeopolitiskajai izpratnei, kas vienīgi vēl vairāk var mudināt gruzīnus uz drīzu iestāšanos aliansē. Savukārt attiecību uzlabošana ar Maskavu iespējama pilnīgi nereālā veidā - Tbilisi pilnībā atsakoties no prorietumnieciskā kursa (tas gadu no gada tomēr kļuvis par pilnīgi dabisku šīs valsts stāvokli), paziņojot par vēlēšanos pievienoties Krievijas vadītajām organizācijām - piemēram, NVS.Ietekmēt starptautisko viedokli ir grūti, tas atkarīgs no spēku samēra un politiskās realitātes. Šī iemesla dēļ Krieviju, kas brutāli izplānoja un iebruka Gruzijā, respektē ne mazāk kā Tbilisi.