Nevar gan teikt, ka šie politiķu centieni būtu ļoti veiksmīgi. Tie ir drīzāk regresīvi un 19. gadsimta kontekstā balstīti, nevis progresīvi un eiropeiski.
Eiropeiski? Vai tad Eiropa kaut kā varētu stiprināt Latvijas nacionālo identitāti? Tā taču ir Eiropa, kura pie mums ievazā kosmopolītismu, liberālismu, gejus, eiro, vārda brīvību un citas antinacionālas nejaucības! Taču palūkosimies, kas pašlaik notiek dažādas raudzes nacionālistu pārsvarā nīstās Eiropas ārēs. Nacionālajai apvienībai Saeimā pašlaik ir 14 deputāti no simts. Eiropas kontinentā teju visās valstīs labējie radikāļi pēdējā laikā iegūst vidēji piecu līdz piecpadsmit procentu vēlētāju atbalstu. Ir sagaidāms, ka šis atbalsts pieaugs, jo krīze eirozonā nebūt nav beigusies. Kā galējs piemērs, kurš norāda iespējamu tendenci, ir grieķu nacionālradikāļu Zelta rītausmas ”uzvaras” gājiens – partijas brašie jaunekļi jau pamazām pārņem kārtības uzturēšanas funkcijas valstī. Jūnijā par viņiem nobalsoja tikai 7% procenti vēlētāju, bet tagad to atbalstot jau divreiz lielāks vēlētāju skaits.
Arvienvārdsakot, Eiropa ir ar mums, Eiropa vēlas stiprāku nacionālismu un nacionālistus, fundamentāli iecementētu Latvijas identitāti. Varam gulēt mierīgi – Latvijas un latviešu nākotne ir nodrošināta!
Taču nē, mūsu politiķiem tā nešķiet. Raustoties dīvainās konvulsijās, mums gluži kā nebeidzamā straumē tiek piedāvāti nācijas saliedēšanas elementi. Cits par citu krāšņāki: SAB nākamajam šefam ir jābūt Latvijas latvietim, komunisma vārdu biedrības nosaukumā lietot aizliedzam, pretlatviskus referendumus ierobežojam, rosinām bargākus sodus par necieņas izrādīšanu valsts simboliem, ar kvazijuridisku argumentu parodiju palīdzību postulējam Satversmes kodolu. Un jā, tos Latvijas pilsoņus, kuri ir apmetušies dzīvot citviet Eiropā, mēs tagad plānojam atvilināt atpakaļ.
Taču kāpēc gan būtu jācenšas iekonservēt mūsu nāciju fiksētā ģeogrāfiskā teritorijā? Gan pasaulē, gan Eiropā attīstības virziens jau labu laiku novērsies no stiprinātas valstu suverenitātes uz sadarbību, kas balstās horizontālās tīklveida struktūrās. Valstu robežas arvien vairāk zaudē savu nozīmi, jo aktuālie risināmie jautājumi (imigrācija un emigrācija, cilvēku tirdzniecība, narkotiku un ieroču plūsmas, globālās klimata pārmaiņas, terorisms) iet pāri šīm robežām.
Pāri šīm robežām ir aizgājusi arī daļa mūsu, būsim atklāti, ne līdz galam noformētās nācijas pārstāvju. Vai tā ir krīze un traģēdija? Vai drīzāk iespēja? Ja var ticēt starptautisko attiecību pētniekam Džeimsam N. Rozeno, tad pasaulē notiek nevis globalizācija, bet fragmegrācija. Tā viņš definē nebeidzamo cīkstēšanos starp vietējām reakcijām pret globalizāciju (fragmentāciju) un globalizācijas procesu ietekmi vietējā līmenī (integrāciju).
Iespējams, ka Latvijai ir laiks pārtraukt spītīgi turēties pie nāciju teritoriāli žņaudzošiem, pašu sev uzspiestiem prievīšnacionālisma standartiem. Komunikācija pāri robežām jau ir realitāte. Un tāda, robežas ignorējoša, varētu būt arī latviešu nācijas saliedētība. Nacionālisms jau ir kļuvis globāls. Jautājums ir tikai par to, vai mēs esam gatavi to pieņemt. Jo nākotne patiešām nav determinēta. Šajā ziņā mūsu politiķiem ir pilnīga taisnība.