Norvēģijas ārlietu minstrs nākamajā rītā pēc ANO balsojuma esot nosūtījis e-pastu vecākajiem diplomātiem, kurā norādīts: ”No šī brīža mēs sakām ”Palestīna”, nevis ”palestīniešu teritorijas”.” No Latvijas Ārlietu ministrijas e-pasts droši vien aizceļoja pāri Atlantijas okeānam, vēstot: ”Sveiki, saimnieki! Misija izpildīta. Pieturējāmies pie neitrālās pozīcijas, kas patiesībā ir atbalsts jūsu atbalstītajai Izraēlas okupācijas politikai. Mēs diemžēl nevarējām atļauties paust klaji pretēju nostāju tām daudzajām rietumvalstu demokrātijām, kuras atbalstīja Palestīnu, taču mēs labi zinām, ka viņi ir slēpti antisemīti un vienkārši neapzinās, ko dara. Protams, mēs turpinām atbalstīt arī jūsu bezpilotu lidmašīnu triecienus jebkur pasaulē arī tad, ja tajos iet bojā civiliedzīvotāji. Tajā pašā laikā mēs stingri nosodām līdzīgus, taču tehnoloģiski ne tik modernus triecienus no Hamas un citu jūsu noteiktu teroristisko grupējumu puses (atsūtiet, lūdzu, svaigāko atjaunoto sarakstu). God bless America!”
Savas patstāvīgas ārpolitikas mums nav. Mēs paļaujamies pirmkārt uz ASV. Otrkārt – uz Eiropas Savienību. Pēdējai ANO balsojumā vienots viedoklis nebija noformulēts, tāpēc Latvija izvēlējās, tā teikt, paiet maliņā.
Raugoties uz mūsu pašu vēsturi, kuras gaitā vēl nesen paši piedzīvojām okupācijas režīmu, Latvijai pienāktos būt pirmajai rindā uz Palestīnas neatkarības atzīšanu. Taču nē! Mums nepietiek godaprāta kaut vai skaidri atzīt, ka esam pret Palestīnas neatkarības centieniem. Tā vietā mēs kaut ko murminām par ”atbalstu divu valstu risinājumam, kas panākams tiešo sarunu ceļā, ievērojot pušu intereses” (citāts no Ārlietu minisrijas preses relīzes).
Laikam jau šīs tiešās sarunas, ievērojot abu pušu intereses, mēs novembra otrajā pusē varējām vērot asiņainos TV kadros no Gazas joslas. ASV atbalstītos uzbrukumos no Izraēlas puses bojā gāja vairāk nekā 160 palestīniešu, to skaitā bērni, kā arī trīs žurnālisti. Konflikta eskalācijā bojāgājušo Izraēlas iedzīvotāju skaits – seši.
Spēku asimetrija bija acīmredzama.
Tomēr ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs 17. novembrī stingri nosodīja Hamas un citu teroristisko grupējumu veikto Izraēlas teritorijas apšaudi, kamēr Izraēlu vien aicināja izmantot proporcionālu spēku, aizstāvot savas valsts iedzīvotāju drošību. Tas nekas, ka Izraēla klaji ignorēja ANO statūtus, kas pieļauj militāra spēka lietošanu bez ANO Drošības Padomes pilnvaras tikai vienā gadījumā. Proti, to drīkst darīt tikai tad, ja pret valsti ir vērsts uzbrukums – turklāt par jebkura veida pašaizsardzības militārām operācijām ir jāziņo ANO DP (ANO statūtu 51. pants). Kā zinām, Izraēla to nedarīja.
Vai šādu Izraēlas rīcība Latvija uzskata par atbalstu ”divu valstu risinājumam, kas panākams tiešo sarunu ceļā, ievērojot pušu intereses”?
Atgriežoties pie balsojuma ANO, kurš notika uz Gazas joslas asiņaino notikumu fona, jāsecina, ka Latvija ”bezpozīciju” Izraēlas un Palestīnas konfliktā māna gan sevi, gan citus. Tādas okupāciju pieredzējušas valstis kā Gruzija un Portugāle drosmīgi pauda atbalstu Palestīnas statusa paaugstināšanai, un tas tām netraucēja un netraucēs atbalstīt gan ”divu valstu risinājumu”, gan ”tiešās sarunas, ievērojot pušu intereses”.
Latvija šoreiz ir palaidusi garām izdevību paust atbalstu brīvībai un demokrātijai. Kad Baltijas valstis 1989. gada 15. maijā vērsās ar kopīgu paziņojumu pie ANO un Eiropas Drošības un Sadarbības Organizācijas, mēs lūdzām ”pievērst uzmanību mūsu nāciju centieniem uz pašnoteikšanos un neatkarību”. Mēs šo uzmanību saņēmām, un šodien Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika.
Vai palestīnieši būtu pelnījuši mazāk? Un vai mums, kuri vēl nesen stāvējām kā lūdzēji ar pastieptu roku, nav pienākums palīdzēt citām tautām, kuras ir ceļā uz neatkarību un pašnoteikšanos? Nākotnē mums uz šiem jautājumiem vajadzētu raudzīties kaut nedaudz nopietnāk. Palestīnai ir vēl tāls ceļš ejams uz reālas neatkarīgas valsts izveidi, jo valstis, protams, nerodas no ANO rezolūcijām. Palestīnas gadījumā ir nepieciešamas gan sarunas ar Izraēlu, gan arī starptautiskās sabiedrības atbalsts. Lai nu kam, bet Latvijai tas būtu jāsaprot – un šādu atbalstu arī jāpiedāvā.