Jebkuram loģiski domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka mikrouzņēmumiem, kuri nodarbina darbiniekus uz pusslodzi vai trešdaļslodzi, sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu nomaksa pat 75% apmērā, kā tas paredzēts 2017. gadā, nozīmē nepārprotamu bankrotu. Tomēr no attiecīgā nodokļa paredzamie ieņēmumi jau ierēķināti valsts budžetā, un ir maz ticams, ka gaidāma pilnīga šīs normas atcelšana. Drīzāk iespējams, ka Saeimas darba grupa noteiks plašāku to personu loku, uz kuru minētie grozījumi neattieksies. Tanī pašā laikā Latvijā tiešām netrūkst bagātu uzņēmumu, kuri nodokļu maksājumus optimizējusi, spiežot savus darbiniekus reģistrēt mikrouzņēmumus tieši atvieglotā nodokļu sloga dēļ. Problēmas risinājums jāmeklē šajā virzienā, taču tā vietā sitam tos, kuri jau tā knapi savelk galus kopā – mazo veikaliņu, kafejnīcu un nelielu ražotņu īpašniekus. Premjera Māra Kučinska teiktais, ka norma varētu tikt atcelta, ja izdosies atrast vienkāršāku mehānismu, kā ieplānot sociālās iemaksas, pagaidām vairāk līdzinās retorikai satraukto prātu nomierināšanai. Tomēr līdz asumiem varēja nenonākt, ja valdība pirms lēmuma par mikrouzņēmumu nodokļa režīma maiņu būtu ieklausījusies un ņēmusi vērā sociālo partneru iebildumus.
Otrs grābeklis, uz kura Saeima un arī valdošā koalīcija kāpj pirms katra valsts budžeta pieņemšanas, ir deputātu kvotas, kurām šogad iztērēti 20 miljoni eiro. Vēl septembrī papildu tēriņiem bija paredzēta aptuveni septiņas reizes mazāka summa – 2,8 miljoni. Finanšu ministrija un deputāti tagad mētā atbildības bumbiņu no viena pie otra – deputāti saka, Finanšu ministrija nav iebildusi, finanšu ministre apgalvo – valdībai nav tiesību deputātus ierobežot. Būsim atklāti - doma par naudas dalīšanas dzīrēm nāca no premjera partijas - Zaļo un zemnieku savienības, un valdošā koalīcija to akceptēja. Nauda tika ņemta no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, respektīvi no finansēm, kas paredzētas katastrofu un dabas stihiju seku novēršanai un zaudējumu kompensēšanai, kā arī citiem neparedzētiem gadījumiem un valstiski īpaši nozīmīgiem pasākumiem. Neparedzētiem gadījumiem paredzētās naudas izlietojuma reglamentā nav ne vārda ne par deputātu kvotām, ne katlumājām, ne arī par jubilejas albuma izdošanu mūziķiem, kuri to nemaz nav lūguši. Valdības cenšanās no kvotu dalīšanas bezprāta norobežoties nav nekas cits, kā mēģinājums deleģēt atbildību reizē visiem un nevienam. Ja nu politiķiem tā niez rokas neparedzētiem gadījumiem paredzētās naudas tērēšanai, tad nepieciešams caurskatāmi un visiem saprotami lemt par tās sadalīšanu valdībā. Varbūt tad desmit tiltiņu vietā izdotos papildus piešķirt finansējumu tā saucamā onkoloģijas pacientu "zaļā koridora" pilnveidošanai.
Arī gadiem ilgušās gudrona sāgas iespējamais noslēgums vērtējams kā bezprecedenta gadījums vides jomā. Proti, Ministru kabinetā novembra sākumā izskatītais Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas
ziņojums par Inčukalna sērskabā gudrona dīķu sanācijas pabeigšanu liek domāt, ka zaļajiem zemniekiem vismazāk rūp vides jautājumi.
Vai citādi būtu iespējams kaut vai teorētiski pieņemt, ka sērskābais gudrons pēc izsmelšanas no dīķiem tiks apglabāts tepat Latvijā, nevis pilnībā utilizēts, kā paredzēts projektā un bijis jau no darbu sākuma. Tieši gudrona utilizācija – sadedzināšana speciālās, tam piemērotās krāsnīs, savulaik bija viens no projekta izmaksu pieauguma faktoriem. Būtībā zaļie zemnieki (!) šobrīd rada priekšnoteikumus tam, lai Latvijas teritorijā rastos kārtējā piesārņotā vieta.
Sērskābais gudrons nav tā viela, kas pat speciāli izveidotā poligonā mierīgi gulēs kādā Latvijas nostūrī. Agri vai vēlu problēma, ieskaitot gruntsūdeņu piesārņošanu, var sākties no jauna. Turklāt tādā gadījumā Latvijai visticamāk tiks "nogriezti" arī Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļi gan šā, gan, iespējams, arī turpmāko vides projektu finansēšanai. Iemesls vienkāršs - gudrona apglabāšana poligonā ir skaidrs ES finansējuma noteikumu pārkāpums, kurš turklāt vēl neatbilst arī ES direktīvai par atkritumu poligoniem. Ja reiz līgumā par ES finansējuma piesaisti teikts, ka indīgā viela jāutilizē, tad tās prastu aprakšanu poligonā Eiropa nudien nesapratīs…
Šie un līdzīgi piemēri liecina, ka nereti visai valstij būtiski lēmumi tiek pieņemti kritiski neizvērtējot to iespējamās sekas. Rezultātā "veiksmes stāsta" vietā valsts tautsaimniecība buksē, mazajai Latvijai pietiekami lielas budžeta naudas summas tiek nepārdomāti sadalītas savējiem, bet vēlme beidzot norīt "karsto kartupeli" - gudrona dīķu sanāciju, var novest pie grūti prognozējamām sekām kā vides jomā, tā arī saistībā ar Eiropas Savienības fondu izlietošanas pamatotību. Politika līdzīgi eksaktajām zinātnēm paviršību nemīl.