Tas attiektos ne tikai uz krievu, bet arī uz citām mazākumtautību skolām. Tas būtu kā papildu komponents pamatprogrammai, kas būtu vienota un latviska. Tā mēs beigtu segregāciju un Kremļa propagandai viegli ietekmējamu cilvēku atražošanu un saglabātu zināmu dažādību, uzskata profesors Veisbergs.
Ja skatāmies rādītājus, jāsecina, ka lielākā daļa mazākumtautību skolu absolventu latviski runāt māk, bet ir reģionālas un arī skolu atšķirības. Izglītības un zinātnes ministrijai šo jautājumu vajadzētu izpētīt - skaidrot. Mazākumtautību skolās ir vairāki bilingvālās apmācības varianti. Iespējams, ka daži no tiem ir labāki, daži - vājāki.
Komisija uzskata, ka tālākai pārejai uz apmācību latviešu valodā ir jānotiek, bet pakāpeniski. Pilnībā pāriet skolās uz latviešu valodu 2018.gadā droši vien nav iespējams arī no skolotāju sagatavotības viedokļa, jo ne visi spēj mācīt savu priekšmetu valsts valodā. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrijai būtu jāveic priekšdarbi un pārejai jāgatavojas. Valsts valodas zināšana un valodas lietojums un attieksme ir dažādas lietas. Daudzi mazākumtautību skolu absolventi latviešu valodu zina, bet tajā nerunā, jo nav latviskas valodas vides, citi nerunā principiālu apsvērumu dēļ. Attieksmi mainīt ir ļoti grūti. Savukārt latviešu attieksme ir ļoti pielaidīga - tikko sarunas biedram ir grūtības izteikties valsts valodā, latvieši gatavi pāriet uz krievu valodu, skaidro Veisbergs.
"Daudzus ārzemniekus pārsteidz, ka Latvijā ir daudz sveštautiešu, kuri šeit nodzīvojuši visu mūžu, bet nespēj parunāt latviski. Tajā pašā laikā es pazīstu vairākus ārzemniekus, kuri tikai pirms pāris gadiem atbrauca uz Latviju, bet jau brīvi runā latviski. Mūsu fakultātē strādā vācieši, ķīnieši, japāņi, igauņi, kas brīvi lieto latviešu valodu. Ir vēl interesantāki piemēri, kad krievi, kas tikai nesen pārcēlušies uz dzīvi mūsu valstī no Krievijas, labi runā latviski - atšķirībā no saviem tautiešiem kaimiņiem, kas te dzīvo jau gadu desmitiem," pastāstīja Veisbergs.
Profesors atzīst, ka virs 50 gadiem daudziem ir grūtības apgūt jaunu valodu. Tomēr tiem cilvēkiem, kuriem tagad ir 60 gadu, Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas brīdī bija 25 gadi un viņi varēja iemācīties valsts valodu. Bet attieksmes jautājums ir cieši saistīts ar informācijas telpu, un tā savukārt ir hibrīdkara sastāvdaļa. Krievija vētraini, pat histēriski, reaģē uz vismazākajām niansēm, kas skar valodas politikas jautājumus, norāda Veisbergs.