Pirmais un visbiežāk dzirdētais: Vienotība atgādina Tautas partiju (ar visām no tā izrietošajām sekām...). Diez vai - tiesa, atšķirība ir aspektā, kas diez vai glaimojošs premjera partijai. Proti, oranžie bija monolīts grupējums - jā, varbūt laiku pa laikam bija rīvēšanās starp Rīgu un novadiem, jā, dažkārt bija savējo «uzmešana» (tipisks piemērs - Māra Riekstiņa (ne)virzīšana uz Valsts prezidenta posteni). Tomēr tādu spēju uz savstarpējām intrigām, kādu joprojām demonstrē Vienotība, varētu apskaust dažs labs Bizantijas galms. Tā nav viedokļu dažādība, kas neizbēgama ikvienai lielai (Latvijas gadījumā relatīvi lielai) partijai - vai tie būtu sociālisti Francijā vai republikāņi ASV. Arī tāda pastāvVienotībā, galvenokārt ekonomistu grupas ietvaros, tomēr vairāk partiju ietekmē veco pāridarījumu pieminēšana, kompromata pludināšana vienam par otru un tamlīdzīgi vingrinājumi. Īsi sakot: oranžajiem piemītošā sakāpinātā pašvērtības apziņa ir, disciplīnas pietrūkst.
Otrais: Vienotība ir premjers un finanšu ministrs, pārējie ir koristi. Nav tiesa vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, arī korists var izbojāt primadonnas priekšnesumu - piemēram, ar troksni nožaujoties vai, vēl sliktāk, sacaurumojot aizkulisēs tērpu. Otrkārt, Vienotība ir arī Āboltiņa (grūti gan pateikt, kā parlamenta spīkeres aktivitātes ietekmē partijas tēlu), Circene, Zaķis, Čepāne, Viņķele. Patstāvīgi spēlētāji, par kuru darbiem un nedarbiem viedokļi, protams, atšķiras, tomēr bez viņiem izrāde notikt nevarētu. Kadru jautājumā partijas vāja vieta ir frakcija Rīgas pašvaldībā - var jau teikt, ka opozīcijai nesniedz informāciju, neņem vērā utt., tomēr nav skaidrs, ko partija liks pretī Ušakovam nākamgad. Iespējams, problēma ir tā, ka partija nav līdzējusi frakcijai ar atpazīstamības veidošanu un komunikācijas kanāliem - tagad tas Vienotībai atspēlēsies. (Te gan jāpiebilst, ka līdzīga problēma ir partijas frakcijai Saeimā - Vienotība, šķiet, nenovērtē tādus pieredzējušus un adekvātus deputātus kā Latkovskis, Reirs, Ābiķis u. c.). Tātad: nav tā, ka, ja no TV ekrāniem pazudīs Dombrovska sejs, partija būs kā komanda bez kapteiņa, tomēr uzsvara koncentrēšanā uz dažiem pārstāvjiem Vienotība atgādina pašu apsmaidīto Reformu partiju.
Visbeidzot: varbūt izklausās jocīgi, bet Vienotībai jābūt klusībā pateicīgai Grieķijai & Co, jo eirozonā notiekošais ļaus turpināt ekspluatēt saukli par partiju kā stabilitātes nodrošinātāju vēl gadu pusotru. Ja stāvoklis nebūtu tik neskaidrs, daudz skaļāk skanētu «paldies par paveikto, visu labu!».