Izdevuma Latvijas Arhīvi pēdējā numurā (būs pieejams bez maksas arī internetā) lasāms vēstures doktora Ērika Jēkabsona pētījums, kura nosaukums vien jau vedina priekšnojautās sarosīties, - Zaudētie 450 000 dolāru: Latvijas valdības neveiksmīgais darījums ar firmu "U.S.A. International Corporation" 1920. gadā. Vēl jāpiebilst, ka tiem laikiem milzīgo summu valdība zaudēja (un pasūtīto preci vispār nesaņēma), cenšoties sapirkties dažādas ar dzelzceļa ritošo sastāvu saistītas lietas, - vai jums tas kaut ko neatgādina? Tomēr pēdējo dienu notikumu kontekstā citāts būs par kaut ko citu.
Tātad paklīst runas, ka dārgie amerikāņu "partneri" varētu būt ar šaubīgu reputāciju, attiecīgi nepieciešams ievākt papildu informāciju. Lūk, kā tas raksturots Latvijas Tiesu palātas 1924. gada 25.-26. janvāra spriedumā (starp citu - vismaz bija tiesa un tiesas spriedums...): "Ministru kabinets, atrodot, ka pats [satiksmes ministrs] Hermanovskis nav informēts ne par firmas solīdumu, nedz arī pērkamo materiālu un pirkšanas noteikumiem, kāpēc uzdeva viņam ievākt attiecīgas ziņas. Hermanovskis šai nolūkā aizsūtīja savu kancelejas pārvaldnieku Cepurīti pie Amerikas [firmas] pārstāvja Gade. Cepurītis nogājis pēdējā kantorī, priekšistabā dabūjis sarunāties krievu valodā ar kādu nezināmu cilvēku - ierēdni, tulku vai pat kurjeru, kurš, aprunājies otrā istabā angļu valodā ar kādu kungu, pateicis, ka firma International Corporation esot viena no pazīstamākām... firmām Amerikā, par ko viņš arī ziņojis Hermanovskim" (126. lpp.). Savukārt Hermanovskis tālāk rīkojies, balsoties uz šo "informāciju"... Nez kurš premjeram Kučinskim bija tas "Cepurītis" - informācijas pārbaudītājs "Koļegovas brāļa" sāgas gadījumā?
Šis "vilcienu iepirkums" pirms gandrīz simt gadiem vispār ir mācāms politikas studentiem augstskolās, jo tur, kā saka, pilns komplekts: neieklausīšanās "nepareizā" speciālistu viedoklī, pārkombinēšanās (bija iecerēts preci tālāk ar labu peļņu pārdot Krievijai), cenšanās "lietas kārtot" mutiski utt. Tomēr vēl svarīgāk ir tas, ka simbolisko Cepurīšu un Hermanovsku stils nekur nav pazudis arī mūsdienās. No vienas puses, aprakstītais un daudzi, daudzi citi gadījumi starpkaru Latvijā mazliet perversā veidā ir mierinājums - nu, nav tā, ka mūsdienās valsts funkcionē greizāk nekā pirmās brīvvalsts laikā, tolaik arī nejēdzību netrūka. No otras puses, tik daudz laika pagājis, vai tiešām nav iespējams kļūdas neatkārtot?