Ījabs pamatoti piebilda, ka vismaz formāli ar atklātību Latvijas politikā veicas gluži labi – ikviens var sekot Saeimas plenārsēdēm, lielai daļai no valdības sēdēm, samērā laikus iepazīties ar likumu u. c. regulējošo dokumentu projektiem. Ja pašam ir vēlēšanās un pieejams internets. Un tomēr socioloģiskajās aptaujās regulāri redzamais uzticības līmenis varas atzariem ir zems. Kāpēc? Visvienkāršāk būtu atcirst, ka ļaudis pieminētās iespējas vienkārši neizmanto un turpina vērtēt varas darbu nekvalificēti. Daļēji var piekrist, tomēr Ījaba tēze vedina meklēt arī citus skaidrojumus.
Pirmais. Labticīgam cilvēkam, it sevišķi, ja viņš nav atvadījies no domas, ka varas pārstāvjiem jārāda paraugs citiem, šo pārstāvju rosīšanās vērošana var izraisīt tieši pretējas emocijas. Demagoģiska izrunāšanās, savstarpēja kasīšanās parlamenta tribīnē, grūtības saprotami formulēt izskatāmā jautājuma būtību Ministru kabineta sēdēs utt. Kā saka, tad jau labāk neredzēt un nedzirdēt. Otrais. Lēmumu pieņemšanas procesus labāk zinošiem ļaudīm vienkārši ir liels kārdinājums pasmīnēt par piedāvāto "caurspīdīgumu". Kāda jēga sēdes translācijai, ja īstā vienošanās ir notikusi citur – Koalīcijas padomē, kādā Vecrīgas bārā vai pilsētas centra birojā?
Tiktāl skepse pamatota. Tomēr ir vismaz divi argumenti, kādēļ minētās iespējas sekot līdzi varas darbam ir pozitīvas (lai gan tās tiešām negarantē lielāku uzticību varai). Pirmais. Sēžu stenogrammu un videoierakstu saglabāšana publiski pieejamās vietnēs dod zināmu drošību, ka politiķis vai amatpersona vēlāk nevar nesodīti apgalvot, ka viņš izteicies pavisam citādi, vispār klusējis kā nolēmēts vai – tieši otrādi – dedzīgi uzstājies. Otrais. Pat ja t. s. partijas disciplīna vai kaut kādas aizmuguriskas vienošanās izkropļo lēmumu pieņemšanas procesu, iespēja sekot sēdēm un likumprojektu "kustībai" daudzos gadījumos interesentu vismaz apgādā ar faktoloģisko materiālu (labs piemērs – debates par mikrouzņēmuma nodokli Saeimas 5. februāra plenārsēdē), kas savukārt ļauj labāk, patstāvīgāk izprast kādu jautājumu.
Rezumējot – Latvijā korektāk būtu runāt par virkni noderīgu formu, kā pilsoņi var papildināt savas zināšanas par varas funkcionēšanu, bet ne par šīs funkcionēšanas caurspīdīgumu kā elites akceptētu pamatprincipu (te gan jādomā, cik vara mūsdienās vispār ir caurskatāma – arī Rietumos). Tāpēc dažu partiju neveiksme šonedēļ panākt, ka balsojumi par kandidātiem uz Valsts prezidenta posteni būtu atklāti, manā skatījumā nav nedz trieciens demokrātijai, nedz jauninājuma rosinātāju kaut kādu slēpto interešu atmaskošana un nobremzēšana.