Bija tāds Beress Frederiks Skiners, viens no biheiviorisma virziena milžiem. Mazliet vienkāršojot Skinera domas, viņam patika studentiem skaidrot, cik patiesībā viegli ietekmējama cilvēka uzvedība. Reiz studenti nolēma labsirdīgi pazoboties par Skineru, pierādot, cik viegli ietekmējama ir arī viņa paša rīcība. Kārtējā lekcijā vienā auditorijas pusē sēdošie uzsvērti pauda interesi, atbalstu profesora stāstītajam, savukārt otrā pusē - skepsi, garlaikotību utt. Lekcijai ritot savu gaitu, Skiners nepārprotami pārvietojās tuvāk atbalstošajai daļai, un studenti varēja ar pilnām tiesībām teikt, ka viņi ar Skineru ir manipulējuši, pakļāvuši savai varai. Tiktāl skaidrs, tomēr jau daudzus gadus vēlāk jau citi psihologi pievērsa uzmanību vēl kādam šī notikuma aspektam. Jā, Skiners zināmā mērā pakļāvās svešai gribai, bet kā ar pašiem pakļāvējiem studentiem? Kuri - atbilstoši kopīgajam plānam - vai nu viebās, vai smaidīja neatkarīgi no tā, ko viņi patiešām domāja par dzirdēto. Vai arī viņi paši neuzvedās kā pakļauti, kā manipulācijas objekti?
Politiķiem, valstīm, sasniedzot zināmu resursu (finansiālu, militāru u. c.) pieejamības līmeni, rodas niķis nodarboties ar manipulācijām. Piemēram, tiek atbalstītas kādas grupas kaimiņvalstī - lai ietekmētu tur situāciju. Vai pašu valstī mēģina manipulēt ar opozīcijas grupām, tās provocējot, savstarpēji sarīdot utt. Jautājums ir, kurā brīdī pats manipulētājs arī kļūst par manipulējamo. Kad lelles sāk raustīt leļļu vadītāju? Un mana subjektīvā interpretācija Turcijā un Tuvajos Austrumos (Irāka, Sīrija utt.) kopumā notiekošajam ir tāda, ka te nu ir situācija, kurai ir dažādi tēlaini apzīmējumi: "izlaist džinu no pudeles", "aug bucītis, aug radziņi" utt. Situācija kļūst neprognozējama un nekontrolējama. Klasisks piemērs ir ASC, kas, savulaik konstruējot pretspēku PSRS Afganistānā, lielā mērā ielika pamatus Al Qaeda un Osamam bin Ladenam. Šķiet, Pakistānas armija un specdienesti vairs netiek galā ar pašu izauklētajiem (lai manipulētu ar situāciju Indijā, Afganistānā un savā valstī) islāma radikāļiem. Nav skaidrs, vai un kā Putins tiks galā ar savu kreatūru Kadirovu. Un tā tālāk. Īsi sakot, Turcijas valdība ir uzkāpusi uz tiem pašiem grābekļiem.
Rodas jautājums: ja ir tik nepārprotama pieredze, kāpēc kļūdas tiek (un tiks) atkārtotas? Vienkāršākā atbilde būtu, ka no citu kļūmēm nemācās, jo uzskata sevi par izmanīgāku vai stiprāku par neveiksmīgajiem "kolēģiem". Tomēr pieļauju, ka cēlonis ir vienkāršots priekšstats par varas mehānismiem vispār. Ja vienai pusei ir vara, iespējas manipulēt, tad otrai tās nav un nebūs, lomas ir sadalītas, "vara" ir viena. Savukārt realitāte liecina, ka nav tik vienkārši. Tas, starp citu, attiecas arī uz attiecībām bizness - politiķi, mediji - politiķi, bizness - mediji utt.