Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +10 °C
Apmācies
Sestdiena, 16. novembris
Glorija, Banga

Filozofe, kas visu dara ar prieku

Dziesmu svētku raidījumu vadītāja Eva Ikstena–Strapcāne burtiski izstaro dzīvesprieku gan klātienē, gan TV ekrānā. Taču viņai ir arī nopietnā puse, par ko liecina diplomētas filozofes statuss. Eva gan negrimst filozofiskā mierā, bet darbojas visdažādākajos virzienos — no žurnālistikas līdz uzņēmējdarbībai. Viņas plašais interešu loks un aktīvā domāšana neļauj pasaulē notiekošo uztvert kā pašsaprotamu, jo dziļi sevī Eva apzinās, ka visas lielās lietas no laimes līdz traģēdijai ir mazliet brīnumainas un vienlaikus fatālas.

Fragments no intervijas:

Pašai kā dalībniecei tev līdz šim nebija sanācis piedalīties Dziesmu un deju svētkos, bet tagad esi pašā notikumu epicentrā. Kāda ir sajūta?

Šorīt jau sešos no rīta pamodos ar sajūtu, ka kaut kas notiek. Uzreiz iedomājos, kā pa Rīgu soļo četrdesmit tūkstoši baltos kreklos un vainagos. Atbildība, atspoguļojot Dziesmu svētku pasākumus Latvijas Televīzijā, ir milzīga. Tas ir komandas darbs, strādā daudzi žurnālisti, operatori, scenāristi, bet uztraukums nekur nepazūd. Esam iestūrējuši digitālajā laikmetā, viss aizgājis tādā līmenī, ka nekas nedrīkst noiet greizi, visam jānotiek tiešraidē. Vienlaikus mani pārņēmis liels prieks, esmu laimīga un nostrādājusies, jo šāda mēroga pasākumu vadīšanu uztveru kā milzīgu pagodinājumu. Iedomājies, kopumā tās ir 62 norises, no kurām divas trešdaļas ir bezmaksas, bet daudzi to nezina. Viņi redz tikai lielo Mežaparka estrādi un noslēguma koncertu, uz kuru nav biļešu. Pārējie notikumi tiek palaisti garām. Mans uzdevums ir stāstīt par visu tā, lai to nepieļautu, un televīzija, šķiet, ir labākais veids, kā to darīt. Parādīt Dziesmu svētkus televizorā cilvēkiem ārpus Rīgas, arī manai vecmāmiņai Latgalē, kura nekad nav bijusi Dziesmu svētkos un, visticamāk, arī nebūs, jo viņai jau astoņdesmit gadu.

Raidījumā Lai top! esi tikusies ar daudziem kolektīviem, vai tev ir savi favorīti?

Esmu sajūsmā par koklētāju Laimu Jansoni, kura seno tautas instrumentu pārvērtusi par mūsdienīgu atribūtu. Viņa iet pareizajā virzienā, jo pastāvēs, kas pārvērtīsies. Savulaik rakstīju bakalaura darbu par latviešu šūpuļdziesmām. Mēs vairs tos kodus nesaprotam — kas ir tā pelīte, kura velk miegu? Patiesībā tas ir tēls, kas no pazemes velk nāvi, tādējādi mazulim tiek stāstīts par to, ka viņš kādreiz nomirs, bet mēs domājam par mīļiem zvēriņiem. Manuprāt, ja nesaprot tautasdziesmas saknes, zūd jēga. Laima atskaņoja Aijā, žūžū, lāča bērni, turot kokli kā leģendārais ģitārists Džimijs Hendrikss, viņa tautas mūziku brīvi ienes modernajā pasaulē, dodot tai jaunu dzīvi. Vēl mani favorīti ir kapela Hāgenskalna muzikanti — tiešraidi ar viņiem bija sanākuši vērot pārsimts klausītāju, ieraksta komanda reāli jutās kā uz adatām, bet burtiski mirkli pirms uzstāšanās kapelas dalībnieki miera vējos visus cienāja ar alu, savukārt sievas adīja zeķi. Viņi atradās pilnīgi citā orbītā un uzskatāmi parādīja, ka Dziesmu svētki kļuvuši par unikālu kultūras telpu, kurā amatieri saplūst ar profesionāļiem. Mākslinieciskais līmenis mūsu koru karos ir tik augsts, ka žūrija jūtas kā pasaules olimpiādē. Kad pirms pieciem gadiem Mežaparkā kopkoris dziedāja Ērika Ešenvalda komponētos buramvārdus Aizej, lietiņ, mākoņi pašķīrās un sāka spīdēt saule, tas bija maģisks brīdis. Ne velti vismīļākā Dziesmu svētku daļa man ir tieši sadziedāšanās nakts, kad visi jūtas kā viens. Līdzīgas sajūtas pārdzīvoju, braucot tramvajā no Mežaparka: tauta saspiesta kā siļķes mucā, bet dzied un gavilē! Šoreiz sadziedāšanās naktī, svētku neoficiālajā daļā, uzstāšos kopā ar Renāru Kauperu, atskaņosim Mazā bilžu rāmītī, spēlēšu arī vijoles solo.

Latvijā valda priekšstats, ka visu nosaka bagātā Rīga, bet provincē dzīve izskatās skumja.

Imants Ziedonis teica — ja zīmētu Latvijas portretu, sanāktu tāda liela, gudra galva, bet kuslas rociņas un kroplas kājiņas. Tādu realitāti pati esmu piedzīvojusi, dodoties ar Mazo kavalēriju sakopt Latvijas laukus. Nesen pabijām Brocēnos, kur mūs sagaidīja vienreizēji, braši jaunieši, prieks uz viņiem skatīties. Kopā taisījām volejbola laukumu, vēlāk sēdējām pie ugunskura. Biju pārsteigta, kā viss rullē un virpuļo, bet tad vienā mirklī prieks noplaka. Sapratu, ka viņi tikai atbraukuši nosvinēt Līgo un dosies atpakaļ uz Īriju vai Angliju. Žēl...

Braucot ar televīzijas grupu pa mazpilsētām, esmu redzējusi pilnīgu tukšumu. Pagājušogad raidījumam Viss notiek veidojām apsveikumu Latvijai dzimšanas dienā, meklējot cilvēkus vecumā no viena līdz 94 gadiem. Neko iepriekš nebiju sarunājusi, jo man ļoti patīk, ka viss notiek dabiski: iepazīties, aprunāties ar cilvēkiem. Bet pa ceļam uz Jēkabpili redzēju, ka daudzas mazpilsētas ir gandrīz tukšas. Valstij bez saviem cilvēkiem un valodas nav jēgas. Jautājumam ir arī otra puse: lasot Ausekļa biogrāfiju, sapratu, ka vēl ne tik senā pagātnē latviski runāja tikai zemnieki. Nebija izglītotu latviešu, inteliģence radās līdz ar jaunlatviešu kustību. Ārpus folkloras mūsu kultūra ir izdomāta, aizņemta no vāciešiem un citām tautām. Un kā pārsimts gados viss ir mainījies! Bet tagad mēs esam nonākuši līdz slavenajam valodas referendumam. Interesanti, ko par to teiktu Auseklis? Referenduma brīdī ar vīru Jāni bijām Indonēzijā, un, lai varētu nobalsot, pases bija jāsūta uz Pekinu, maksājot par šo pakalpojumu 90 latu. Ar vīru nospriedām, ka nevaram to atļauties. Bet tad prātā ienāca Ausekļa cīņa par savas tautas valodu, tāpēc nolēmām, ka nedrīkstam palikt malā. Nespēju iedomāties, ka man kāds aizliegtu izteikties latviski, jo tikai šajā valodā varu dziļi just un saprast.

Tu pati sev izvirzi dzīvē lielos stratēģiskos mērķus vai ļaujies esības straumei?

Neko neuzstādu, tikai ļaujos. Savulaik biju skaidri izdomājusi, ka braukšu uz Patagoniju, studēšu Maskavā, ar savu labāko draugu apceļošu pasauli, bet nācās pieņemt pavisam ko citu. Tās lielās lietas nenotiek pēc mūsu plāna. Dievs visu cilvēka dzīvē izkārto, vajag tikai ļauties. No ārpuses šķiet, ka manā dzīvē viss notiek, bet bijušas arī tādas lietas, kas mani kārtīgi izsita no sliedēm. Imants Ziedonis neilgi pirms savas aiziešanas pareizi teica: dzīves jēga ir prieks. Man gribas to prieku, jābauda katra diena.

Visu interviju ar Evu Ikstenu–Strapcāni lasiet Sestdienā!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Latviešu radīts muzejs

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš par atgriešanos pilī, apvērsumiem priekšstatos par mūsu senčiem un to, ka vēl ir daudz, ko rakt.

Starp ģerboņiem, karogiem un himnām

Tuvojoties Latvijas valsts svētkiem, 18. novembrim, SestDiena nolēma palūkoties vēsturē un noskaidrot, kā tad radušies tie simboli, kurus mēs tradicionāli asociējam ar kādu valsti. Mūsdienās p...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata