Dokumentālās filmas Dzīves tango/Tango della vita galvenais varonis Klaudio, kura Pārkinsona slimība progresē, apzinās, ka ķermenis strauji piekāpjas diagnozes priekšā un ka viņš drīz nonāks ratiņkrēslā, tomēr viņa miesu un garu uztur tango. Klaudio savai sievai Ivanai ir apsolījis, ka kādreiz viņi dejos Buenosairesā, tomēr laika nav atlicis daudz. Kaisle pret tango viņus saved kopā ar komponistu Arturu Maskatu, kura radītā mūzika – jauns, speciāli viņiem komponēts tango – izrādās neticami iedarbīgas zāles.
Itāļu režisores Ērikas Lifrēdo un kino un teātra režisores Kristas Burānes dokumentālais portretdarbs Dzīves tango ir uz nepadošanos vedinošs apliecinājums tam, ka māksla pārkāpj nacionālās, mentālās un fizisko iespēju robežas. Tango terapija, ko piedzīvoja Klaudio un Ivana, iedvesmoja Maskatu sadarbībā ar akordeonisti Kseniju Sidorovu uzrakstīt arī jaundarbu.
Argentīniešu rakstnieks Horhe Luiss Borhess, kurš gan nekad pats nav dejojis, par tango teicis: "Tā ir tieša ekspresija tam, ko dzejnieki nereti mēģinājuši ietērpt vārdos: ticība, ka cīņa arī var būt svinības." Arī Maskats tango nedejo, lai gan daudzos viņa darbos jūt šīs dejas klātbūtni. Dzīves tango ir silta, dzīvi apliecinoša filma, kuras varoņi, soli pa solim dodoties līdzi tango skaņām, apliecina mūzikas varu pār fiziskajiem izaicinājumiem. Filma jau saviļņojusi skatītājus lielākajās Itālijas pilsētās un ir godalgota ar prestižo Itālijas kinoindustrijas balvu – Sudraba zvaigzni –, bet pirmizrāde Latvijā un vienīgais seanss festivālā Riga IFF notiks 20. oktobrī plkst. 17 kinoteātrī Splendid Palace, klātesot arī abām režisorēm un galvenajiem varoņiem Klaudio un Ivanai. Pēc tam tā būs skatāma kinoteātros visā Latvijā un seansos piedalīsies arī deju terapeiti un filmas autori.
Par Dzīves tango tapšanu un gūto emocionālo pieredzi sarunājos ar komponistu Arturu Maskatu, kurš bija klāt arī filmas pirmizrādē Itālijas ziemeļrietumos, Pjemontas apgabalā, Kuneo pilsētā, kuras tuvumā dzīvo Klaudio un Ivana. Viņš ir ciemojies arī pie viņiem mājās. Un, jā, viņš arī ir šīs filmas varonis, bieži redzams kadrā.
Tu šajā filmā esi tāpēc, ka savulaik sacerēji simfonisko Tango, kas guva uzvaru starptautiskā kompozīciju konkursā Londonā un ir viens no visbiežāk spēlētajiem latviešu simfoniskajiem darbiem pasaulē?
Ar šo, 2002. gadā sacerēto Tango filmai būtībā nav nekāda sakara, lai gan tas brīžiem tajā ieskanas. Es arī neko nezināju par itāļu pāri – Klaudio un Ivanu –, kurš, dejojot tango, cīnās ar Pārkinsona slimību. Ar to Klaudio sirgst jau 18 gadu. Taču es saprotu, ka, izdzirdot Latvijā vārdu "tango", vienmēr piesauc mani, un tā arī tas notika. Filmas producenti vērsās pie manis, jautājot, vai interesētu radoša sadarbība, komponējot jaunu tango, un vai arī es pats būtu ar mieru piedalīties filmā, kura būtu veltīta šiem abiem cilvēkiem un viņu dzīvesstāstam.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 18. - 24. oktobra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!