Piemēram, nesen vienā no dzirnavu stāviem viņš uz grīdas izguldījis 13 skautus no Vācijas. Pirms braukšanas ciemos drošības pēc Džuzepem tikai iepriekš jāpiezvana. Tā nav tukša runāšana, jo savu telefona numuru viņš lieliem cipariem uzrakstījis uz dzirnavu stikla durvju slēģiem. Pēc viņa lūguma telefona numuru publicējam arī te: 26678889. Par torņa apskati nekādu maksu saimnieks neprasta, bet viesi parasti paši ierodoties ar kādu ciemkukuli. Latviešu valodu Džuzepe sāka mācīties pirms 13 gadiem, kad iegādājās Valdgales dzirnavas. Citas iespējas toreiz nemaz nebija, jo kaimiņi, kas palīdzēja remontdarbos, runāja tikai latviski un krieviski. Džuzepes itāļu, vācu, franču un angļu valodas zināšanas toreiz te bija nederīgas. Sākumā valodu viņš apguva ar bildīšu palīdzību - dzīvesbiedre Agra, būdama vizuālās mākslas skolotāja, uz lapas vispirms uzzīmēja dēli, spraugu un skrūvi, apakšā uzrakstot nosaukumus latviski. "Tā pakāpeniski iemācījās. Tagad viņam šeit ir daudz draugu, un uz dzirnavām var atbraukt arī viens pats," saka Agra. Džuzepe latviski runā bez aizķeršanās. Pat ja brīžiem nevar atcerēties kādu vārdu, viņš to aši aizvieto ar itāļu, vācu vai angļu valodas vārdiem. Dažbrīd bez mulsuma itālis iziet no situācijas arī ar paša radītiem vārdiem latviešu valodā. Kad 1840.gadā celtās dzirnavas nonāca Džuzepes īpašumā, tās 40 gadus bija stāvējušas bez jumta. "Tornis bija kā švamme," atceras saimnieks. Dzirnavu sienas bija izdrupušas, un daudzviet Džuzepem nebija, ko likt vietā, jo vairums nokritušo akmeņu bija aizvesti prom. Kārtību dzirnavās saimnieks ievedis pats saviem spēkiem bez citu speciālistu padoma. "Esmu inženieris arhitektūras mērcē," Džuzepe saka, piebilstot, ka viņš jau kādu laiku ir pensionārs. Trīspadsmit gadu laikā dzirnavas ir labiekārtotas tik tālu, ka visos sešos stāvos te mierīgi var dzīvot arī ziemā. Tiesa, joprojām nav pieejama ne duša, ne vanna. "Mazgāties jābrauc uz dzīvokli pilsētā," nosaka Džuzepe. Toties ceturtā stāva tualetē ir ierīkots bidē, kas pēc vajadzības pārvēršams ķeblī, viņš lepni rāda.Jau trīs gadus Džuzepe savas dzirnavas ir izlicis pārdošanā, jo, viņaprāt, šādā vietā jāattīsta kāds bizness, nevis vienkārši jādzīvo. Viņi ar Agru paši neko tādu uzņemties negrib. "Tagad gribu baudīt dzīvi, nevis strādāt. Man patīk ceļot pa Latviju, Vāciju, Itāliju, negribu visu laiku būt uz vietas. Un, kad man tuvojas septiņdesmit, vairs arī negribu pa šito torni kāpelēt. Tas ir jauniešiem, un mums šeit ir par plašu." Neviens pircējs pagaidām gan nav uzradies. "Tornis ir kā skaista meitene - visi grib, bet neviens nevar paņemt," saka Džuzepe. Nolaist cenu, 255 000 eiro, saimnieks nav gatavs. "Nē, vietai ir vērtība. Šādu objektu arī nevar pārdot uzreiz, te vajag laiku." Džuzepe smej - ja dzirnavas tomēr neizdosies pārdot, viņš pirmajā stāvā sev ierīkos mauzoleju. "Gulēšu kā Ļeņins un skatīšos cauri savam tornim."Visu rakstu par Džuzepes dzirnavām lasiet žurnāla Sestdiena 7.augusta numurā, kurš drukātā veidā šoreiz būs pieejams 10.augustā!
Itālieša Džuzepes dzirnavas Latvijā
Ap tūkstošgades miju itālietis Džuzepe Rikardi iemīlējās latvietē Agrā Užānē un pussabrukušās vējdzirnavās Talsu pusē. Tagad jau 13 gadus tā ir viesmīlīgā vīra vasaras mītne. Džuzepe šeit laipni uzņem un cienā ar kapučīno katru, kurš grib ielūkoties viņa renovētajā tornī.Ja vien Džuzepe ir Latvijā, viņa durvis vienmēr ir atvērtas viesiem.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.