Bijušā ASV izlūkdienestu datorspeciālista Edvarda Snoudena medijiem nopludinātā informācija nesusi atskārsmi, ka no izspiegošanas un privātuma aizskāruma nav pasargāts neviens, kurš lieto internetu vai mobilo telefonu. Specdienestu darbinieki var lasīt mūsu e–pasta saraksti, izsekot mobilā tālruņa atrašanās vietu vai pētīt interneta lietošanas vēsturi arī bez tiesas atļaujas. Lai gan atklātībā nonācis tikai aptuveni viens procents no Snoudena nokopētajos 1,7 miljonos slepeno dokumentu esošās informācijas, tas radījis daudzus šokējošas atskārsmes par ASV Nacionālās drošības aģentūras (NDA), kā arī Lielbritānijas Valdības komunikāciju centra darbībām, kas balansē uz likumības robežas vai pat šīs robežas pārkāpj. Kā vēsta britu laikraksts The Guardian, NDA ielauzusies deviņu lielāko pasaules interneta kompāniju (to vidū Microsoft, Google, Facebook, Apple, Skype) serveros, lai iegūtu privātus videomateriālus, fotogrāfijas un e–pasta saraksti. Tā radījusi programmatūru XKeyscore, ar kuras palīdzību spējot piekļūt un lasīt e–pasta lietotāju saraksti, kā arī vākt datus par "gandrīz jebko, ko tipisks lietotājs dara internetā" -pmeklētās mājaslapas, Google meklējumu vēsturi u.c.
Vai tiešām tik masveidīgas, uz populārajām saziņas platformām bāzētas spiegošanas galvenais mērķis varētu būt pasargāt sabiedrību no teroristiem? Amerikāņu žurnālists, viens no aktīvākajiem Snoudena sniegtās informācijas publiskotājiem Glens Grīnvalds uzskata, ka tas nav īstais iemesls. "Teroristi taču labi zina, ka tiek novēroti visos iespējamajos veidos. Vienīgais, kam tas traucē, ir parastie cilvēki. Man nav nekādu šaubu, ka terorisms nav patiesais masu spiegošanas mērķis," secina Grīnvalds. Ieskats vēl nepubliskotajos Snoudena dokumentos Grīnvaldam licis saprast, ka īstais masveidīgās izspiegošanas nolūks varētu būt pavisam cits. "Mūsu rīcībā esošie dokumenti liecina, ka valdības plānojušas publiski pazemot konkrētus cilvēkus - radikālu politisku uzskatu paudējus, izmantojot ar spiegošanas programmu palīdzību savākto informāciju par viņu personīgo dzīvi. Tādā veidā šie atšķirīgo viedokļu paudēji varētu tikt diskreditēti un vairs nespētu savas idejas paust tikpat efektīvi," atklāj Grīnvalds. "Cilvēki rīkojas citādi, kad tiek novēroti. Novērošana rada "stindzinošo efektu". Tāpēc totalitāri režīmi mīl novērošanu - tā cilvēkiem liek kļūt konformistiskākiem, sistēmai pakļāvīgākiem," uzrunā Eiropas Parlamentā sacīja Grīnvalds.
Vai arī Latvijā ārvalstu un vietējie specdienesti tur roku uz iedzīvotāju privātās elektroniskās saziņas pulsa? Par to var spriest tikai netieši, jo drošības iestādes par to neizsakās, atrunājoties ar valsts noslēpuma statusu. Satversmes aizsardzības birojs (SAB) atteicās atbildēt uz Sestdienas jautājumu, vai biroja rīcībā ir informācija, ka masu elektroniskās spiegošanas aktivitātes, piemēram, nelikumīga piekļuve iedzīvotāju korespondencei vai metadatiem, notikušas arī ar Latvijas datu plūsmām. Uz jautājumu, vai Latvijas iedzīvotāji var justies droši, ka viņu privāto saziņu internetā, interneta un mobilo telefonu lietošanas datus nelikumīgi nelasa un neapkopo specdienesti, SAB sniedz lakonisku, taču gana zīmīgu atbildi: "Pilnībā apzināties ārvalstu specdienestu izlūkošanas kapacitāti nav iespējams. Izlūkošanai elektroniskajā telpā ir tendence pieaugt."
Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta pētnieks Ilmārs Poikāns Sestdienai skaidro: ja gadījumā dati (piemēram, e–pasta vēstule) tiek sūtīti no viena Latvijas servera uz citu vietējo serveri, tad amerikāņu, britu vai citu ārvalstu specdienesti tiešā veidā tam, visticamāk, nevarētu tikt klāt. Tādā gadījumā vajadzētu "vietējos", kas pieslēgtos svarīgiem punktiem Latvijas IT infrastruktūrā. Taču varot būt arī tādi gadījumi, kad vietējā datu plūsma tiek maršrutēta caur kādu citu valsti, piemēram, Zviedriju, kur drošības iestādēm saskaņā ar likumu pat ir atļauts brīvi pārtvert datus, kas šķērso tās robežu.
Saskaņā ar Zviedrijas televīzijas SVT decembra sākumā publiskoto informāciju Latvijas iedzīvotājus, iespējams, visaktīvāk izspiego tieši Zviedrijas Nacionālā aizsardzības radio pārvalde, kas piekļūst datiem "britu stilā" - pieslēdzoties kabeļiem, jo liela daļa informācijas plūsmas no Krievijas un Baltijas valstīm iet tieši caur Zviedriju. Latvijas Ārlietu ministrija vietējiem medijiem toreiz atteicās komentēt šo informāciju, taču bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks zviedru televīzijai vaļsirdīgi atzinies, ka viņu šādas ziņas nepārsteidz un ka esot pat svarīgi, lai "ES un NATO kolēģi ir informēti par šejienes situāciju".
Poikāns brīdina, ka privātums internetā ir ilūzija. "Tas, ko cilvēki internetā dara it kā privāti, gluži vienkārši ir pieejams šaurākam cilvēku lokam, nekā tas, ko viņi dara publiski." Poikāns piekrīt Grīnvalda uzskatam, ka cilvēkam nebūt nav jābūt potenciālam teroristam, lai kļūtu par specdienestu mērķi. "Terorisms ir tikai ļoti ērta kārts - tiklīdz kā iebilsti pret masu spiegošanu, tevi apvaino terorisma atbalstīšanā. Taču izsekoti tiek arī aktīvisti, cilvēki ar atšķirīgiem politiskiem uzskatiem. Tā ir sena metode - ja nevari diskreditēt cilvēka pausto ideju, tad vērsies pret pašu cilvēku. Par katru var atrast ko nevēlamu, un nevienam nepatīk, ka viņš atrodas uz skatuves pilnīgi kails," skaidro Poikāns, iezīmējot iebiedētas, pilsoniski inertas nākotnes sabiedrības ainu. "Agrāk visus, kuri runāja par šādām lietām, sauca par sazvērestību teoriju piekritējiem. Tas, kas tagad ir atklājies, pārspēj jebkuru "sazvērestību teoriju". Vismaz es nevarēju iedomāties, ka izspiegošana notiek tik plašā mērogā. Tad jau Džordžs Orvels vēl bija optimists," atzīst Poikāns.
Visu rakstu par paņēmieniem, ar kādiem specdienesti izseko iedzīvotāju elektronisko saziņu, lasiet 14.februāra žurnālā Sestdiena!