Rubenis: Pirmais solis - iemācīties satikt sevi

Pieraksts uz nodarbībām nobukots jau pusgadu uz priekšu.Ik pa laikam kāds mēģina atvilināt Rubeni atpakaļ uz Rīgu, un viens no šādiem piedāvājumiem bijis saistīts pat ar pašlaik aktuālo Valsts prezidenta posteni. Lieldienu sarunā Rubenis atklāj iemeslus, kādēļ piedāvājumu noraidījis, kādam, pēc viņa domām, jābūt Valsts prezidentam, kā iemīlēt ienaidniekus un atrast laimes avotu sevī.Fragments no intervijas:Jūsu pēdējā lielākā intervija Sestdienai bija pirms pieciem gadiem. Kas ir mainījies jūsu dzīvē, kopš esat attālinājies no aktīvas sabiedriskās dzīves?Es neteiktu, ka esmu attālinājies no aktīvas dzīves; drīzāk esmu aizgājis no Rīgas burzmas. Patiesībā tas ir labs jautājums: vai dzīve burzmā ir aktīvāka par tādu, kurā tu satiec mazāk cilvēku? Varbūt burzma mums tikai rada ilūziju, ka mēs dzīvojam ļoti aktīvi. Protams, labi apzinos, ka mūsdienu pasaulē dzīvot meža vidū ir privilēģija, ko visi nevar atļauties. Arī es kādā citā dzīves posmā nebūtu varējis spert šādu soli. Taču tagad varu teikt, ka tieši šie pēdējie gadi man bijuši tie skaistākie un laimīgākie, jo daudz vairāk esmu varējis darīt tieši to, ko uzskatu par savu aicinājumu.Vai tad garīdznieka pienākums nav iet pie tautas, kā to darīja Kristus, sludinot savu vēsti?Garīdznieka kalpošanai var būt ļoti daudz dažādu aspektu. Visbiežāk tas mums saistās ar kalpošanu draudzē, ko esmu darījis 30 gadu. Tas ir ļoti svarīgs un nozīmīgs darbs, tomēr visā baznīcas vēsturē bijušas arī citas, atšķirīgas kalpošanas formas. Piemēram, ir mācītāji, kas kalpo specifiskā vidē, teiksim, slimnīcā vai cietumā. Tāpat jau kopš senatnes bijuši garīdznieki, kas kalpo šādos retrīta namos. Daudzus gadus darbojoties lielā draudzē, esmu novērojis vienu negatīvu blakusefektu: ikdienā nākas komunicēt ar ļoti daudz cilvēkiem, tādēļ tas būtiski ierobežo komunikācijas kvalitāti. Ja draudzē ir vairāki tūkstoši cilvēku, kādas ir mācītāja iespējas satikties un aprunāties ar katru no viņiem? Savukārt šādos meditācijas namos jeb "klusuma namos", kā tos sauc Vācijā, ir iespēja daudz labāk uzklausīt cilvēkus, veidot attiecības augstākā kvalitātē.Jūsuprāt, ja Jēzus dzīvotu mūsdienās, viņš neizmantotu arī TV, radio un internetu, lai izplatītu savu vēsti?Tas ir interesants jautājums: ko darītu Jēzus? Atcerēsimies, ka tolaik, kad Jēzum pārāk daudz sāka sekot cilvēki, kas lielāko uzmanību pievērsa viņa ārējām darbībām, Jēzus apzināti sāka runāt cilvēkiem netīkamus vārdus. Viņam nebija vajadzības piesaistīt cilvēkus, kas Jēzum sekoja tikai tādēļ, lai ieraudzītu kādas neparastas vai brīnumainas lietas. Jāņa evaņģēlijā teikts, ka pēc tam lielākā daļa no viņa aizgāja; vienā brīdī no visa lielā pūļa paliek tikai 12 mācekļi, bet Jēzus viņiem saka: "Varbūt jūs arī gribat aiziet?" Es domāju, ka arī mūsdienās Jēzus būtu gatavs sagraut daudzu cilvēku klišejiskos uzskatus par Dievu. Un pirmkārt tieši ticīgu cilvēku klišejas.Jūs savu vēstījumu izplatāt arī ar sociālā tīkla Twitter palīdzību, kur jums ir tūkstošiem sekotāju.Tas ir vienīgais sociālais tīkls, kuram esmu pievienojies. Tas sākās diezgan interesanti, jo vecākais dēls man paziņoja: "Es tev uztaisīšu Twitter kontu, jo, ja gadījumā tu pats to neizdarīsi, tad ar tavu vārdu to izdarīs kāds cits un sāks publicēt visādus jocīgus ierakstus." Es piekritu, jo tā man šķita diezgan interesanta un izaicinoša saziņas forma. No vienas puses, var spriest: ko gan iespējams pateikt vienā vai divos teikumos? Tomēr dažkārt arī šādi var paust būtiskas domas. Mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz cilvēku, kas meklē garīgumu, atbildes uz savas dzīves lielajiem jautājumiem.Vai ir mainījušies iemesli, kādēļ cilvēki sāk uzdot sev šos jautājumus? Elijas nams tika izveidots laikā, kad Latvijā daudzus smagi skāra ekonomikas krīze.Krīzes ir vienmēr, un ekonomikas krīze vēl ir maigākā no visām iespējamām krīzes formām. Uz krīzi jāraugās kā uz neizbēgamu dzīves sastāvdaļu, jo neviens cilvēks nevar nodzīvot mūžu, nesastopoties ar dažādām krīzēm. Patiesībā krīze ir labs katalizators, jo parāda, cik dzīvotspējīgs ir tavs līdzšinējais pasaules uzskats. Krīze ir kā vētra, kas parāda, cik stabila ir mūsu uzbūvētā māja. Elijas nams nav domāts tikai kā pulcēšanās vieta dziļi nelaimīgiem cilvēkiem, kas nonākuši kādā smagā krīzē. Tā ir arī vieta cilvēkiem, kas vēlas garīgi attīstīties un pilnveidoties.Vai ir svarīgi, kurā dzīves posmā cilvēks nonāk pie atziņas, ka jāsāk raudzīties dziļumā?Nav tādas vienotas shēmas, bet parasti tas klikšķis notiek cilvēka mūža vidū. Virkne autoru, piemēram, Ričards Rors, kura grāmatas pēdējos gados izdotas arī latviski, runā par divām cilvēka dzīves daļām. Pirmajā dzīves daļā tu mācies apgūt pasauli ārpusē; tev liekas, ka visas zvaigznes, viss laimīgai dzīvei nepieciešamais ir ārpusē, tas vienkārši ir jāiegūst. Ja es nejūtos laimīgs, tātad vēl neesmu visu ieguvis. Klikšķis notiek brīdī, kad tu saproti: viss tomēr nav ārpusē, ir arī kāda zvaigzne iekšpusē. Karls Gustavs Jungs saka, ka šis pavērsiens parasti notiek 35-45 gadu vecumā; bet nevajag pieķerties cipariem, jo vieniem tas var pienākt agrāk, citiem vēlāk. Cilvēks nonāk punktā, kad viņam vairs nepietiek ar to, kas darīts līdz šim.Jūs esat teicis, ka "pasauli var sakārtot tik, cik tu vari sakārtot pats sevi". Ar ko sākt šo sevis sakārtošanas darbu?Cilvēkam ir jāmācās iepazīt sevi, satikt sevi. Kādu dzīves daļu mēs sevi redzam tikai no malas, kā spogulī, un tikai laika gaitā sākam saprast, ka ir vēl kas vairāk. Tieši šī iemesla dēļ visas lielās reliģiskās tradīcijas ir attīstījušas vērības, meditācijas praksi. Un pirmais solis, lai tavā dzīvē ienāktu pārmaiņas, ir iemācīties satikt sevi. To var izdarīt, kļūstot uzmanīgam, vērīgam pret sevi. Pretējā gadījumā mēs varam nodzīvot daudzus gadus, neieraugot sevi. Citus mēs redzam ļoti labi, tādēļ nav grūti mācīt citiem dzīvot un stāstīt, ko viņiem vajadzētu mainīt savā dzīvē. Taču, ja tu vēlies mainīt pasauli, tad sāc ar to tuvāko pasaules gabaliņu, ar sevi pašu.Visu interviju ar mācītāju Juri Rubeni lasiet žurnāla Sestdiena 2.-9. aprīļa numurā!