Tagad viņš ir atpakaļ, jūtas pārliecināts par savu ievēlēšanu nākamajā parlamentā un liek saprast, ka varētu būt tā zelta kārts, kura valdībā beidzot ļaus iekļūt Saskaņas centram.Fragments no intervijas:Nesen atklātībā parādījās jūsu sarakste ar aviokompāniju Ryanair, no kuras izriet, ka tieši jūs viņiem piedāvājāt līgumā iekļaut valstij it kā neizdevīgos punktus. Tā ir?2004.gadā lidostas Rīga apgrozījums bija 700 000 pasažieru. Kopš 1992.gada 12 gadu laikā pieaugums bija tikai apmēram pieci procenti - no 300 000 pasažieru līdz 700 000, un tā ir stagnācija, jo padomju laikos šī lidosta apkalpoja divus miljonus. Ja lidosta ar pasažieriem ir piepildīta tikai par trešdaļu, tad arī izmaksas ir trīs reizes lielākas. Vienkārši tiek apkalpots pārāk maz cilvēku. Tāpēc bija jāpieņem lēmums - turpināt stagnāciju un nodrošināt aviosabiedrības SAS monopoltiesības pārvadāt pasažierus caur Kopenhāgenu un Stokholmu vai situāciju mainīt. Es izvēlējos otro variantu un devos pie dažādām Eiropas aviokompānijām , piemēram, Easy Jet un Ryanair, un aicināju viņus sākt lidojumus no Rīgas. Taču saņemtās atbildes bija nepatīkamas. Kompānijas teica, ka tām iet ļoti labi, daudzi desmiti lidostu stāv rindā un Rīga labākajā gadījumā var tajā ieņemt pēdējo vietu. Taču es viņus pārliecināju atbraukt uz šejieni, un tā rezultātā ilgā laika posmā nonācām līdz situācijai, ka Ryanair pateica: mēs esam gatavi lidot. Tomēr viņu piedāvājums bija tāds pats, kāds tas ir visām citām lidostām. Un mums bija izvēle - akceptēt vai neakceptēt, sēdēt zem SAS monopola un liegt mūsu cilvēkiem ceļot vai piesaistīt Ryanair. Es, protams, sapratu, ka, akceptējot apjoma atlaides un dodot īpašus nosacījumus, var rasties problēmas, jo ieņēmumi lidostai samazināsies. Taču ideja bija palielināt neaviācijas ieņēmumus, panākt, lai lidostā būtu vairāk naudas. Un 2005.gadā pasažieru pieaugums bija 80 procenti. Ja mēs skatāmies statistiku - piecu gadu laikā lidosta pietuvojās pieciem miljoniem pasažieru. Pateicoties Ryanair ienākšanai, Latvijas ekonomika caur tūrismu un biznesu ir ieguvusi miljardus. Kā arī Latvijas iedzīvotāji ieguva iespēju ceļot, kas, iespējams, cenu dēļ nebija iespējams. Tās samazinājās no 1000 eiro līdz pārdesmit eiro.Jūs pats no šī darījuma arī guvāt kādu personisku labumu?Mans gūtais labums bija gandarījums par to, ka tieši es pieņēmu šo lēmumu.Tas skaidrs. Bet finansiālu labumu neguvāt?Sarunās ar Ryanair piedalījās mūsu vēstniecību pārstāvji. Ryanair nevienam nemaksā, Ryanair no visiem prasa piemaksu. Tos pašus nosacījumus, ko piedāvāja Rīga, pēc tam piedāvāja arī Kauņa, Viļņa un Tallina. Mēs palaidām garām iespēju izveidot Ryanair bāzi Rīgā un cietām zaudējumus, jo politiķi kļūdījās, uzskatīdami, ka Ryanair Latvijai nav svarīgs. Daudzi cilvēki skatās uz visu ļoti primitīvi, taču vienkārši vajag pajautāt, vai līdz 2004.gadam viņi varēja vai nevarēja lidot. Runāt par teorētiski ciestiem zaudējumiem var tikai tas, kurš neko nesaprot. Šī situācija ir identiska gadījumam, ja kāds veikals piedāvā pirkt trīs preces, bet maksāt par divām. Valsts kontroles ieskatā veikalam šādā veidā tiktu nodarīti zaudējumi, jo viena prece klientam tiek uzdāvināta. Taču patiesībā ar tām divām precēm tiek nopelnīts tik daudz, lai trešo varētu uzdāvināt, joprojām gūstot peļņu. Tāds ir šis bizness. Bet mūsu valstī lielākā problēma ir tā, ka tie, kas mēģina ģenerēt biznesu, tiek nopelti, bet tie, kas nedara neko, tiek slavēti. Esat viens no uzturēšanās atļauju biznesa saglabāšanas pašreizējā veidolā galvenajiem ideologiem. Kādēļ tik ļoti atbalstāt šo neviennozīmīgi vērtēto nozari?Krīzes laikā no visām nozarēm visvairāk cieta būvniecības un nekustamo īpašumu nozare. To kritums veidoja aptuveni 80 procentus, tās faktiski bija mirušas. Bija skaidrs, ka tirgū naudas nav un neviens nezina, cik ilgi tāda situācija saglabāsies. Bija nepieciešams piesaistīt ārvalstu investīcijas, tādēļ nācu ar iniciatīvu piedāvāt investoriem uzturēšanās atļaujas. Daudzi uzskatīja, ka tam nebūs nekādas jēgas, taču šis lēmums tomēr tika pieņemts. Pēdējos četros gados mūsu ekonomikā ir ienākušas lielas investīcijas - aptuveni miljards eiro reģistrētā veidā jeb aptuveni 2,5 miljardi eiro kopā, kā to ir apliecinājis Ernst & Young. Jo katrs, kurš nopērk īpašumu, iegulda naudu tā renovācijā, mēbeļu iegādē un piesaista citu pakalpojumu sniedzējus. Plus ienāk nauda jaunu projektu attīstībai. Līdz 2007.gadam Jūrmalā nopietnus projektus tikpat kā nebūvēja, jo neviens nepirka. Pateicoties uzturēšanās atļaujām, situācija radikāli mainījās, un mēs piedzīvojām to, ka šodien, piemēram, Jūrmalā tiek būvēti objekti, kuri ir krietni dārgāki nekā Rīgā, kuru cena ir no 5000 līdz 10 000 eiro par kvadrātmetru. Un graustu vietā tiek būvēts kas jauns un pievilcīgs.Viens no argumentiem pret uzturēšanās atļaujām ir tas, ka to ieviešana būtiski cēlusi nekustamo īpašumu cenas un pašmāju vidusslānis tos vairs nevar atļauties. Atļaujas cena vēl šobrīd ir 100 000 eiro, un tik tagad maksā arī lētākais dzīvoklis normālā vietā.20 gadu garumā Jūrmalā varēja pirkt visu, ko gribējās, bet diemžēl vietējie nepirka, nevarēja atļauties vai negribēja maksāt par graustiem.Bet runa ir arī par Rīgu.Rīgas centrā joprojām ir vairāki simti tukšu, neapdzīvotu māju. Tie ir rēgi, un tajās nekad nebūs iespējams uzbūvēt sociālās mājas. Tur vienmēr cenas bijušas augstas, un nekas, ka tagad tās kļuvušas vēl nedaudz augstākas. Uz šo lietu jāskatās arī no otras puses - ja kādam Latvijas iedzīvotājam pieder īpašums, tad viņš ir likvīds. Viņš šo īpašumu var kādam pārdot un iegūto naudu investēt, vai nu sākot biznesu, vai uzbūvējot privātmāju, vai izdarot kaut ko citu. Tāpēc skaidrs, ka mums ekonomika ir jāatver un jādara viss, lai Latvijā iebrauktu pēc iespējas vairāk turīgu cilvēku. Tā ir labāka alternatīva nekā bēgļi no Sīrijas un Āfrikas valstīm. Es šos investorus pat saucu par tūristiem, apmēram 10 procenti uz šejieni pārceļas fiziski dzīvot, bet pārējie nedzīvos. Taču katra ģimene vidēji tērē desmit reizes vairāk naudas nekā vietējais iedzīvotājs. Tāpēc ir pilnīgi nepieņemami tas, ko Saeima šobrīd ir izdarījusi, - no 1.septembra pacēlusi summu līdz 250 000 eiro.Kāpēc tas ir nepieņemami? Atļaujas jau joprojām varēs nopirkt.Jo 100 000 eiro ir cena, kuru par mājokli nevar atļauties lielākā daļa vietējo iedzīvotāju. Vietējie pārsvarā var atļauties iegādāties kaut ko līdz 50 000 eiro. Bet kāpēc lai jaunā cena samazinātu ārzemnieku vēlmi pirkt uzturēšanās atļaujas Latvijā?Tāpēc, ka to cilvēku skaits, kuri var investēt 100 000 eiro, ir krietni lielāks nekā to, kas var atļauties investēt 250 000. Visu interviju ar Aināru Šleseru lasiet žurnāla Sestdiena 6.-12.jūnija numurā!
Šlesers: Mans gūtais labums no Ryanair darījuma - gandarījums
Ar Aināru Šleseru (Vienoti Latvijai) parasti ir kā ar bitēm - nekad neko nevar zināt. Respektīvi, pirms vēlēšanām viņa reitingi vienmēr ir zemi, bet tad ar masīvas reklāmas kampaņas palīdzību savu tomēr izdodas sasniegt. Tomēr viss reiz beidzas, un pēdējās Saeimas vēlēšanās Šlesers cieta sakāvi un aizgāja no politikas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.