Izcilo spēles meistarību, kuru viņa izkaldinājusi britu Karaliskajā mūzikas akadēmijā, viņa liks lietā Cēsu mākslas festivāla atklāšanas koncertā sestdien, 23. jūlijā, Cēsu sporta kompleksā muzicējot kopā ar orķestri Sinfonietta Rīga un diriģentu Normundu Šnē.
«Man ļoti patīk spēlēt mūsdienu mūziku, tāpēc esmu ļoti pateicīga diriģentam Normundam Šnē par piedāvājumu kopā atskaņot Sofijas Gubaiduļinas garīgo instrumentālo skaņdarbu Septiņi vārdi. Tas ir ekstrēms, dziļš septiņdaļīgs opuss, ko radījusi komponiste, kurai pašai ilgi bijusi grūta dzīve: Padomju Savienībā viņai nebija viegli tikt pie savu darbu atskaņojumiem. Gubaiduļinas skaņdarbi vienmēr ir ļoti simboliski un garīgi,» stāsta Ksenija Sidorova. Viņa uzsver, ka šis ir viens no tiem skaņdarbiem, kuri parāda akordeona identitāti. To klasiskās, akadēmiskās mūzikas identitāti, kuras izkopšanu un apliecinājumu Ksenija izvirzījusi par savas dzīves mērķi.
Uz koncertskatuves!
Kad Ksenija bija pavisam maza meitene, vecmāmiņa viņai mācījusi tautas dziesmas. «Viņa spēlēja garmošku: vienkāršu akordeona tipa instrumentu ar podziņām. Es arī iemācījos kādas trīs dziesmas, bet uzreiz sāku ar akordeonu. Mājās bija mazītiņš akordeons, tur bija 15 podziņu kreisajā rokā un nedaudz vairāk labajā,» Ksenija atminas, kā astoņu gadu vecumā sākusi to spēlēt. Akordeonam, kurš viņai ir tagad, ir 45 taustiņi un 120 podziņu. Tas sver 20 kilogramu un ir itāļu firmas Pigini instruments. «Tas ir tik izcils un dārgs kā rolsroiss autopasaulē. Tajā viss ir īpašs: gan koks un metāls, no kā tas izgatavots, gan melnā krāsa,» Ksenija priecājas, ka iegādāties lielisko instrumentu viņai palīdzējuši sponsori. Protams, tur ieguldīta arī viņas un vecāku nauda, bet ar to nepietiktu.
Ar vecāku atbalstu
«Mani vecāki nav mūziķi, taču tētis kādreiz savam priekam spēlēja ģitāru, bet mamma bajānu. Kad sāku spēlēt akordeonu, neko vēl par to nezināju, man toreiz likās, ka tas ir tautas mūzikas instruments. Mana pirmā skolotāja Marija Gasele Rīgas 1. mūzikas skolā man parādīja, ko patiesībā var spēlēt uz akordeona.» Kad veicies pirmajos koncertos un konkursos, Ksenijai iepaticies arvien vairāk un vairāk. Tāpēc izdomājusi, ka grib kļūt par mūziķi.
«10. klases vidū aizbraucu uz Londonu. Noliku eksāmenu, uzrakstīju visas esejas un pēc tam saņēmu vēstuli, kurā bija teikts, ka man pat būs stipendija. Es viņiem atbildēju, ka man nav pabeigta vispārējā izglītība. Viņi teica: tas nekas. Tā 17 gadu vecumā atbraucu uz sagatavošanas gadu,» Ksenija stāsta. Pēc tam viņu uzreiz uzņēma otrajā kursā. «Esmu ļoti laimīga, ka satiku ļoti daudz labu cilvēku, kuri man palīdzēja. Tur ir tradīcija sponsorēt topošos māksliniekus, jo izglītība Londonā ir viena no dārgākajām.» Gan jāpiebilst, ka jaunā mūziķe jau studiju gados sāka aktīvi koncertēt, ieguva balvas dažādos konkursos - arī tādos, kas deva iespēju debitēt slavenajā Vigmora zālē un citās prestižās vietās. Augustā priekšā debija ievērojamajā Lucernas festivālā, kas pulcē pasaules zvaigznes. Septembrī viņa absolvēs Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijas maģistrantūru.
«Es vēlos, lai rastos arvien vairāk labu akordeona skaņdarbu,» tā Ksenija. Viņa paskaidro, ka ir daudz tādas jaunas mūzikas, kuru neviens nespēlēs arī pēc desmit gadiem. Daudzi izvēlas spēlēt popmūziku, taču viņa teic: «Tas ir vieglais ceļš. Mana misija - pierādīt akordeonu klasiskajā pasaulē. Ceru, ka būs arvien vairāk kvalitatīvu darbu. Ļoti gribētu sadarbotos ar komponistiem no Latvijas. Ceru, ka varam kaut ko arī no savas valsts iesniegt pasaulei.» Arī turpmāk Ksenija dzīvos Londonā, mūzikas centrā, jo «koncerti - tā ir mana dzīve».