Pagājušajā nedēļā Dienā publicētā mana intervija ar NATO izcilības centra stratēģiskās komunikācijas jautājumos direktoru Sārtu atkal un atkal vedina uz pārdomām, kā uzrunāt to mūsu sabiedrības daļu, kas fiziski gan dzīvo Latvijā - vai, plašāk ņemot, Eiropas Savienībā -, taču vienlaikus arī Krievijas informatīvajā telpā - skatās tikai tās televīziju, lieto tikai tās interneta resursus u. tml. Varētu jau teikt - kas tur ko daudz satraukties par Latvijai emocionāli svešiem cilvēkiem, labāk domāsim, kā uzrunāt tos, kuri vismaz kaut cik interesējas, kas notiek arī pašu mājās -, tomēr tik vienkārši vis nav. Pārāk bieži redzami piemēri, ka arī Latvijas krieviski veidotie mediji, pat rietumniekiem piederošie, cīņā par plašāku auditoriju izteikti pielāgojas «lielā brāļa» mediju veidotajam saturam, tādējādi «bojājot» arī tā sauktos svārstīgos.
Ik pa laikam dzirdam idejas par alternatīva satura krievu valodā radīšanu pašu mājās. Bet tad uzreiz aktuāls kļūst jautājums: vai mums ir pieejama pietiekama kapacitāte, lai spētu konkurēt? Piedodiet, bet sliecos domāt, ka ne. Kā nesen izteicās Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) loceklis Dimants, cilvēki nav tendēti pārslēgties starp kanāliem, meklējot kādus konkrētus raidījumus tur, kur nekas cits neinteresē. Tātad daudzo Krievijā veidoto TV kanālu alternatīvai jābūt daudz kvalitatīvākai par kaimiņvalsts piedāvājumu. Varbūt jābūt pat vairākiem kanāliem, uz dažādām interesēm orientētiem, nevis vienam. Bet ja jau problēmas ir pat ar raidījumu latviešu valodā kvalitāti... Un vēl viens aspekts - lai piesaistītu skatītājus jaunam kanālam, tas jāreklamē attiecīgajā auditorijā. Sabiedriskā televīzija būtu gatava maksāt par sava kanāla reklāmām konkurentu raidīto seriālu un šovu starplaikos?
Arī kādu TV kanālu aizliegumi, ar ko vēl nesen eksperimentēja NEPLP, protams, neko mainīt nevar - tas nostrādā vien kā to reklāma, līdzīgi, kā redzam sportā liegtā Mildronāta piemērā. Turklāt plaši pieejama interneta apstākļos elektronisko mediju liegumi viegli apejami. Tāpēc šajā ziņā, iespējams, vienīgais veids, kā kaut ko mainīt, būtu obligātas valodu sabalansētības prasības ieviešana kabeļtelevīziju operatoriem. Proti, nosakot, ka piedāvātajās TV kanālu paketēs ES valstu valodās pārraidītais saturs nedrīkst būt mazāk kā ārpus ES valstu valodās raidītais. Tas vismaz pasargātu no valodas vienveidības, kāda diemžēl brīžiem pat dominē. Un, pat ja tādā veidā nebūtu iespējams ietekmēt vecākās paaudzes izvēli, viņu bērniem, kas bieži vien ir šo pakalpojumu apmaksātāji, būtu plašāk pieejama rietumvalstīs radīta satura alternatīva.