lielāko Krievijas banku Rossija. Savukārt 27. martā Krievijas prezidents Vladimirs Putins pateica galavārdu par iespējamo nacionālās maksājumu sistēmas ieviešanu Krievijā un atsaucās uz Ķīnas un Japānas piemēriem.
Ekspertu viedokļi par Krievijas ieplānotās nacionālās maksājumu sistēmas provizorisko ietekmi uz starptautisko norēķinu jomu gan pagaidām ir pretrunīgi.
Vienas bankas interesēs
Jāatgādina, ka 2011. gadā Krievijā tika pieņemts likums par nacionālo maksājumu sistēmu, kura ietvaros, gan nenosakot konkrētus termiņus, valstī jāievieš Universālā elektroniskā karte (UEK). Likums paredz, ka šī karte vienlaikus kalpo gan kā identifikācijas, gan kā maksāšanas līdzeklis un tiek izmantota elektroniskai saziņai un norēķiniem ar valsts un pašvaldību struktūrām, kā arī medicīniskajām iestādēm.
UEK, kura tiek pieņemta visās karšu apkalpošanas vietās Krievijas teritorijā, drīkst izsniegt jebkura banka, kas izpildījusi noteiktas prasības, taču realitātē likums pakārtots valstij piederošā (50% + viena akcija) giganta Sberbank iespējām. (Sberbank gan pēc aktīviem, gan pēc gandrīz visiem citiem parametriem aizņem lielāku daļu Krievijas tirgus nekā visas pārējas bankas no valsts lielāko banku pirmā desmitnieka kopā.)
Sberbank izsniegtā karte šobrīd arī ir vienīgā no aptuveni 20 Krievijas nacionālajām maksājumu sistēmām, kas atbilst likuma prasībām, taču, tā kā karte, lai arī bez maksas, kopš 2013. gada sākuma tiek izsniegta tikai pēc pieprasījuma, interese par to līdz šim ir bijusi zema.
Alternatīvā sistēma
Sberbank sistēma, neraugoties uz bankas lomu Krievijas finanšu sistēmā un politisko aizmuguri, tomēr nav izplatītākā valstī - šo nišu aizņēmusi vadošā reģionālā sistēma Zolotaja Korona (ZK), kas tiek izmantota galvenokārt Sibīrijā un Krievijas Tālajos Austrumos. ZK pat nav banku, bet vairāku Novosibirskas Valsts universitātes absolventu 1994. gadā izveidota maksājumu un arī dažādu elektronisko karšu sistēma, kas tika piedāvāta bankām jau kā gatavs risinājums. ZK kartes izsniedz vairāk nekā 500 Krievijas komercbanku, bet sistēmas tirgus daļa nedaudz pārsniedz 5%.
ZK piedāvā arī kopējus zīmolus ar MasterCard un UnionPay jeb tā dēvētās kobeidžinga kartes. Vietās, kurās akceptē darījumus ar ZK, tās darbojas šīs sistēmas ietvaros, bet rietumvalstīs vai Ķīnā attiecīgi kā MasterCard vai UnionPay kartes.
ZK kartes, tās uzskatot par konkurentēm, neizsniedz neviena no Krievijas lielākajām bankām, un arī Kremļa attieksme nav labvēlīga, jo ZK ir neatkarīgs, privāts un tikai reģionāls uzņēmums, kas kopā ar Visa un MasterCard izveidojis nozares uzņēmumu asociāciju Krievijā. Patlaban šķiet, ka ZK bez ievērojama valsts atbalsta pārtapt par nacionālo sistēmu pagaidām, visticamāk, nevar.
Citu nopietnu pretendentu uz nacionālās maksājumu sistēmas lomu Krievijā nav, tāpēc iespējami divi varianti - vai nu nišu ieņem Sberbank izsniegtā karte PRO 100, vai arī tiek radīta jauna karte.
Krievijas Valsts domē arī iesniegti Nacionālo maksājumu sistēmu likuma grozījumi, pareizāk - priekšlikumi par atgriešanos pie likuma sākotnējā varianta. Tas paredzēja, ka valstī ar banku kartēm veiktie darījumi tiek apkalpoti tikai Krievijas teritorijā izvietotos un Krievijas likumdošanai pilnībā pakļautos datu apstrādes centros, tādējādi visām valstī strādājošajām maksājumu sistēmām nāktos vai nu vienoties par kopīga datu apstrādes centra izveidi, vai arī veidot katrai savu, atsevišķu datu centru.
Tomēr šī iecere saskārās ar Visa un MasterCard pretestību, un abas maksājumu sistēmas iedarbināja politiskā līmeņa sviras, lai panāktu, ka šis punkts no likuma tiek svītrots. Interneta vietnes WikiLeaks publiskotā tā laika ASV diplomātiskā sarakste liecina, ka abas sistēmas uztrauca ticamā iespēja, ka tās var zaudēt ievērojamu daļu Krievijas tirgus.
Ķīnas un Japānas pieredze
To, ka Visa un MasterCard bažas par konkurenci nav bez pamata, rāda Ķīnas nacionālās maksājumu sistēmas UnionPay piemērs, kuru tagad lielā mērā grasās atkārtot Krievija. Ķīnas valsts politiskais atbalsts nodrošina UnionPay dominējošo lomu vietējā - Ķīnas - maksājumu karšu tirgū, tā rezultātā sistēma kļuvusi par lielāko pasaulē pēc izsniegto karšu skaita, kā arī konkurē ar Visa un MasterCard transakciju skaita un apgrozījuma ziņā. UnionPay ir imūna pret politiskiem lēmumiem, jo visi vietējie maksājumi notiek ar nacionālā datu apstrādes centra starpniecību, izslēdzot iespējas, ka informācija par vietējiem darījumiem varētu nonākt aiz valsts robežām un ka starptautiskās maksājumu sistēmas varētu apturēt kādas bankas izsniegto karšu apkalpošanu Ķīnas teritorijā. (Toties to var izdarīt Ķīnas varas iestādes.) Ārvalstīs jeb citu datu apstrādes centru teritorijās sistēmām bloķēt kartes, protams, nav nekādu grūtību.
Jāatceras gan, ka Krievijas parlamenta pārstāvji savulaik attiecās no prasības par datu apstrādes centriem, paziņojot, ka abām starptautiskajām sistēmām datu centra izveide Krievijā prasīs katrai vismaz 35-50 miljonus eiro, kurus nāksies samaksāt karšu lietotājiem. Neoficiāli, pēc daudzu ekspertu domām, Krievija, kura tobrīd risināja sarunas par iestāšanos Pasaules Tirdzniecības organizācijā un centās uzspodrināt valsts tēlu pēc kara Gruzijā, nevēlējās liekas domstarpības ar ASV. Savukārt šobrīd jautājums par datu apstrādes centru atrašanās vietu ieguvis tik plašu rezonansi, ka iespēja - minētie likuma grozījumi varētu tikt pieņemti - šķiet ļoti ticama.
Būtisks iemesls, kas līdz šim bremzējis Krievijas nacionālās maksājumu sistēmas un kartes izveidi, ir šīs valsts banku nostāja. Krievijā par gandrīz visiem darījumiem ar kartēm sistēmu noteiktās komisijas maksas maksā karšu īpašnieki, bet lielāko daļu komisijas maksu saņem nevis sistēmas, bet karti izsniegušās un termināļus apkalpojošās bankas. Tā kā abu vadošo nacionālo sistēmu noteiktās komisijas maksas ir vidēji divas līdz trīs reizes zemākas par Visa un MasterCard komisijas maksām, bankas nav ieinteresētas vietējo karšu izsniegšanā.
Jāpiebilst, ka savukārt Japānas - kuras pieredzi Krievija arī gatavojas aizgūt - nacionālā maksājumu sistēma JCB izveidota vēl 1961. gadā, bet jau septiņus gadus vēlāk, 1968. gadā, tā kļuva par lielāko spēlētāju Japānas tirgū un šīs pozīcijas saglabā līdz pat šai dienai.
Atbilstoši pašas sistēmas pārstāvju sniegtajai informācijai dažāda veida JCB kartes izmanto gandrīz 63 miljoni (vairāk nekā puse) Japānas iedzīvotāju un vēl vismaz 22 miljoni cilvēku citās valstīs, it īpaši Honkongā un Singapūrā. JCB kartes tiek pieņemtas 25 miljonos tirdzniecības vietu kopumā 190 pasaules valstīs, tomēr galvenā to izmantošanas vieta pagaidām ir Japāna.