«Seniori kā brīvprātīgie darbojas daudzos Latvijas reģionos - Bebros, Inčukalnā, Jūrmalā, Madlienā, Jēkabpilī, Kandavā, Cēsīs. Uz viņiem var paļauties, jo, neskatoties uz gadiem, strādā ļoti atbildīgi,» atzīst pārtikas bankas Paēdušai Latvijai vadītāja Agita Kraukle.
Iesaistās arī seniori
«Pārtikas banka tika izveidota pirms pieciem gadiem, tas bija laiks, kad daudzām ģimenēm ekonomiskās krīzes dēļ bija nepieciešama ārkārtas palīdzība. Lai arī tagad grūtākie krīzes gadi šķiet attālinājušies, joprojām ir daudzas ģimenes, kuras sastopas ar lielām finansiālām grūtībām. Tāpēc pārtikas banka turpina palīdzēt tiem, kuri nonākuši trūkumā un kuriem nepieciešama palīdzība,» stāsta Agita Kraukle.
Šajos piecos gados, sadarbojoties ar daudzām reģionālajām nevalstiskajām organziācijām, pārtikas banka izveidojusi tīklu, lai palīdzētu cilvēkiem pēc iespējas plašākā teritorijā. Paēdušai Latvijai vāc ziedojumus pārtikas pakām trūkumā nonākušām ģimenēm, kuras dažādu apstākļu dēļ pēc Sociālā dienesta atzinuma neskaitās trūcīgas, tomēr dzīvo nabadzīgi.
Pārtikas pakas tiek veidotas, pateicoties Latvijas iedzīvotāju un uzņēmumu ziedojumiem, brīvprātīgajiem atbalstītājiem. Palīdzība galvenokārt domāta centīgām ģimenēm ar bērniem ar zemiem ienākumiem, kurām nav piešķirts trūcīgās vai maznodrošinātās statuss. Iespēju robežās tiek sniegts atbalsts arī pensionāriem, invalīdiem ar zemiem ienākumiem un pēkšņā nelaimē nonākušajiem. Vienas pārtikas pakas izmaksas ir aptuveni astoņi eiro.
Pārtikas bankas ietvaros izveidots arī ziedojumu izdales punkts Rīgā Māja atbalstam, kurā atbalstu saņēmušas jau 794 ģimenes. Tā ir vieta, kur var satikties palīdzības lūdzējs un palīdzības sniedzējs - cilvēks, kurš var un vēlas palīdzēt nelaimē nonākušajiem līdzcilvēkiem. Šajā vietā iespējams saņemt pārtiku vai citas ikdienā nepieciešamās lietas - apģērbu, apavus, higiēnas preces, kā arī nest ziedojumus. Izdales punkta galvenais mērķis ir rūpēties par sociāli mazaizsargātākajiem sabiedrības locekļiem, kuri birokrātiskās un neelastīgās sociālās palīdzības un pabalstu sistēmas dēļ nevar saņemt atbalstu grūtā brīdī. Kopumā šajos piecos gados izdalītas 50 832 pārtikas pakas un sniegts atbalsts 334 196 personām.
Meklējot mierinājumu
Jau no pirmajām dienām ar pārtikas banku Paēdušai Latvijai sadarbojas arī pensionāre Gaļina Priļepiševa no Jūrmalas. Viņai ir 73 gadi, pati iztiek no 261 eiro lielās pensijas, taču labdarības kustībā ar sirdi un dvēseli iesaistījusies jau 20 gadu garumā.
«Pirms aptuveni 20 gadiem manā dzīvē bija tāds posms, kad zārks nāca aiz zārka - īsā laikā viņsaulē aizgāja māte, tēvs, tad 32 gadu vecumā nomira dēls. Šķita, no skumjām sabrukšu. Aizgāju pie mācītāja, un viņš man ieteica mierinājumu meklēt labdarībā, sākt palīdzēt cilvēkiem,» atceras Gaļina. Tas bijis 1993. gads. Gaļina pēc profesijas ir celtniece, bet darbu pametusi un Jūrmalā ierīkojusi zupas virtuvīti. «Tā nebija nekāda nabagu plānā zupiņa, trūcīgajiem dalījām kārtīgu mājas ēdienu,» pirmsākumus atceras Gaļina. Tolaik viņa arī nodibinājusi Jūrmalas sabiedrisko labdarības fondu, kuru vada joprojām.
«Tolaik organizēju humānās palīdzības pakas, sadarbojos ar dažādiem fondiem. Dalījām cilvēkiem drēbes, apavus, arī pārtiku. 1996. gadā mūs sāka atbalstīt Tukuma piens, un šo atbalstu piena produktu veidā regulāri saņemam joprojām - Tukuma piens mums piegādā pienu, kefīru. Pērn ziemā mums bija īsti svētki - atveda arī krējumu, sieriņus. Varējām sagaidīt Ziemassvētkus, Jauno gadu un vēl nosvinēt Veco Jauno gadu. No kefīra vien trūcīgā ģimene taču var sagatavot vairākus ēdienus - uztaisīt biezpienu, pankūkas izcept. Tie bija īsti svētki,» aizkustinājumu par piena kombināta atsaucību pauž Gaļina.
Viņas pārziņā esošajā noliktavā Slokā kastēs rūpīgi sašķirotas patlaban glabājas siltās ziemas jakas, arī segas, spilveni. «Tās taupu, neatdodu visas uzreiz, bet izdalu pakāpeniski, lai pietiek visiem. Apģērbs ir labs, patiesi! Kādreiz mums cilvēki atved nevajadzīgās drēbes, bet tās tādas, ka uzreiz miskastē metamas. Tās gan neņemu, jo man te nav atkritumu konteinera, par to taču būtu jāmaksā. Dažkārt trūcīgajiem varam palīdzēt arī ar medicīnas precēm - pamperiem, marles saitēm. Par mazuļiem gādājam - ja zinām, ka kādā nabadzīgā ģimenītē piedzimis bērniņš, pakāpeniski sakomplektējam veselu pūriņu,» rūpes pauž Gaļina Priļepiševa.
Man cilvēku žēl
Gaļina Jūrmalā dzīvo kopš 1943. gada. Slokas pusē, Kauguros viņa pazīst gandrīz katru, jo īpaši savus vienaudžus. «Daudzi vecie ir tādi, kas vairs nevar no mājas iziet, tad mēs ar meitenēm (Gaļinas meitenes ir brīvprātīgās palīdzes, arī seniores Jeļena Rude un Ludmila Jakovļeva - red.) sagatavojam paciņas un aiznesam vientuļniekiem uz mājām,» stāsta Jūrmalas sabiedriskā labdarības fonda vadītāja.
Pirms pieciem gadiem, domājot, kā vēl palīdzēt cilvēkiem, Gaļina piedalījusies Latvijas Samariešu apvienības organizētajā konkursā par dalību projektā Paēdušai Latvijai, tajā viņas darbības mērķi tikuši akceptēti un nu Gaļina Priļepiševa strādā arī ar pārtikas pakām. Seniore gan teic - savulaik uzņēmēju, kas vēlējušies ziedot, bijis vairāk. Tomēr atsaucīgu cilvēku netrūkstot arī mūsu dienās. Vietējie uzņēmēji Gaļinas fondam piešķīruši telpas preču uzglabāšanai, arī par elektrību naudiņu neprasot. Kad Tukuma piens atved vairākus simtus piena paku, blakus esošo autoservisu puiši paši nākot palīgā izkraut kastes.
«Bet šie cilvēki nealkst publicitātes, viņi atbalsta mūsu darbu tāpat,» uzsver Gaļina un piebilst: «Arī man nevajag ne algu, ne pabalstu. No pensijas varu iztikt, vienīgi par telefona sakariem iznāk maksāt 15 eiro mēnesī, kādreiz jāpalūdz kādam mašīna, lai varu aizbraukt pēc precēm uz Rīgu, un tas maksā 30 eiro. Nē, algu man nevajag, pietiek ar sirsnīgu paldies. Tagad domāju - ja es nebūtu iesaistījusies šajā darbā, visticamāk, sabruktu, sen jau pati būtu viņsaulē. Zinu cilvēkus, kuri aiziet pensijā un sabrūk pēc gada. Tā nedrīkst. Ir jāstrādā, kamēr var. Kad kājas sāp, domāju - varbūt vairs nestrādāt, nedarboties. Bet man cilvēku žēl, tāpēc darbošos, kamēr varu,» apņēmības pilna ir Gaļina Priļepiševa.