Protams, es saprotu, ka personas identitātes dokuments, pirms tas tapa par «lietu sevī» (šajā gadījumā - par manu pasi), kā tāds nevainīgs spāņu inkvizīcijas moceklis ir izcietis dažnedažādas juridiski birokrātiskas mokas, saskaņojot tieši, kā tur jābūt rakstītam tam, kas tur ir rakstīts.
Lai cik šie vārdeļi «pases turētājs» (kam acīmredzot normālā cilvēku valodā it kā nāktos nozīmēt «īpašnieks», lai gan pase patiesībā nepieder man - tās īpašnieks, kā mēs lasām dokumentā, ir valsts) un daudzsološā «LR aizsardzība» (palasiet, palasiet, ko tikai valsts mums nesola priekšpēdējā lappusē, varen interesanti) manai stilistiskajai valodas izjūtai liktos īpatnēji, kāds gadījums ar tak jau kādas valsts pases turētāju lika aizdomāties, lūk, par kādu jautājumu. Vai mans pasē ierakstītais vārds un uzvārds ir mans intelektuālais īpašums? Es te nespriedelēšu par situācijām, kad valstī trīssimt-piecdesmit-cik-tur personām pasē rakstīts, teiksim, Jānis vai Andris Bērziņš, - skaidrs, ka populāru «nosaukumu» īpašniekiem ir daudz vairāk ķibeļu, un ne tikai bankās, nekā, piemēram, personai Minadorai Ekss (reāls cilvēks Latvijā), kura varbūt ļoti vēlējās nomainīt pasi pret Cildas Papēdes vai kādas Līgas Lapiņas vārdu. Bet varbūt ne, iespējams, Minadorai viņas vārds tīri labi gājis pie sirds.
Protams, kad slavens - vienalga, ar ko, - cilvēks izmanto savu vārdu kā «firmas zīmi», īpašumtiesības iegūst ļoti konkrētas juridiski mantiskas aprises.
Piemēram, britu rakstniece - un kurš gan viņu nezina? - multimiljonāre Džoana Roulinga, padzirdējusi, ka viņas dzimtā Tatšilas ciema padome grasās miestiņam piesaistīt tūristus, kopā ar visu savu aģentu varzu sacēla skandālu ne pa jokam: «Ar šo paziņojam kategorisku aizliegumu izmantot savu vārdu reklāmas un peļņas gūšanas nolūkos kā tūrismu veicinošu ieganstu; jelkura vārdu «Džoana Roulinga» lietošana atrodas stingrā rakstnieces aģentūras kontrolē un nevar tikt izmantota vesela reģiona iedzīvotāju savtīgajās interesēs.» Vai nav maita, ko? Nodzīvojusi Tatšilā dažus, cerams, laimīgas bērnības gadus, un - še jums piga! Tātad tomēr cilvēka vārds ir viņa «intelektuālais īpašums», kuru aizstāv likums un no kura var gūt visādus paradīzes labumus, naudiņas ieskaitot? Roulingai ir, Bērziņam - diez vai.
Es, protams, neironizēju te par neseno AKKA/LAA vēlmi ieraut nāsīs dažus desmitus miljonu, liekot maksāt par kopēto/kopējamo literatūru un citiem tekstiem. Pirms minētā autortiesību aģentūra ieviesīs sev pakļautu Valsts drošības komitejas brigādi, kuras kaujinieki stāvēs pie katra kopējamā aparāta un uzskaitīs, kas ko kopē un pavairo, es aicinu situāciju novest līdz galējam absurdam - katram pases turētājam reģistrēt savu vārdu un uzvārdu kā savu «intelektuālo īpašumu» (formāli tas izdarāms itin viegli) un tad aizliegt šī īpašuma pavairošanu, kopēšanu, lietošanu publiskajā telpā utt. Kā jums pienāk cedele no namu pārvaldes vai namīpašnieka par mēneša īres un komunālo pakalpojumu maksu - caps, jūs iesniedzat rēķinu par sava vārda pavairošanu. Katra lapiņa, rēķins - uz papīra vai elektronisks -, kuru piesūtīs bankas, Lattelecom, LMT, kabeļtelevīzijas un visi citi kantori un kurā rakstīts jūsu vārds, - jāmaksā. Tiem, kuri kāro jūsu naudu par pakalpojumiem, kas nekad neatbilst solītajai kvalitātei. Gada laikā saskries oi-oi-oi summiņa katram un visiem Latvijas Republikas pasu turētājiem!