Turku mazajam vīrietītim, kurš izpildījis pienākumu pret vīriešu līnijas senčiem, pārvarējis grūtības, turku sabiedrības reliģiskā tradīcija apgraizīšanas procedūru pārvērš par sabiedriski ievērojamiem svētkiem, liekot topošajam vīrietim justies kā varonim. Puišelis izpildījis iniciācijas rituālu, godam saņēmis sabiedrības apliecinājumu par piederību maskulīnai pasaules daļai. Apgraizītu puiku uz hamamu - pirti - sievietes vairs līdzi neņem. Nu jau viņš ir liels, kā vīrietis! Turku puikas to jūt ik uz soļa.
Priecīgi lēkājošajam puikam nopelnītajā baltajā prinča tērpā pēc musulmaņu tradīcijas apgraizīšanu veica pirms nedēļas slimnīcā. Lielākajai daļai mazo turciņu, kuriem ir astoņi deviņi gadi, pēc musulmaņu tradīcijas veic priekšādiņas nogriešanu. Viņi to zina, ka tā diena pienāks, un tas ir nevis baiļu vai šausmu mirklis kā pirmoreiz pie zobārsta, bet apņēmības pilns brīdis, ka jāpaveic liels darbs, ko atbalsta vecāki, par ko leposies viņa senči.
Turki daudz par to nerunā, jādara, un viss! Mazo puiku mammas pirms operācijas sapucējas, apsien ap galvu zilu lakatu, mazos vīrietīšus sapoš. Pēc operācijas mazo varoni, kurš pārvarējis bailes un riskējis, uzticot «savu mazo draudziņu», bildē. Visās bildēs, gribu uzsvērt - itin visās, kurās esmu redzējusi mazos puikas pēc apgraizīšanas, viņu acīs ir dzirksts, kas burtiski staro noslēpuma apziņā: «Es tagad esmu liels un zinu to, ko lielie zina!»
Kā balva par grūtībām un fiziskajām sāpēm tiek uzdāvināts pirmais rokaspulkstenis un velosipēds. Tās ir klasiskas vērtības jebkuras tautības puikām, nav nozīmes vecumam - vīrietis valda pār laiku un telpu. Kad puikas ir mazāki, viņi cits citam piebaksta, nu, nu, kad tev būs? Apgraizīšanas rituāls ir padarīts nevis par kaktu būšanu, bet par lieliem svētkiem dzimtas un sabiedrības vidū, kad tiek sagaidīts jauns loceklis, tā apliecinot, ka jaunais turks ir ļoti gaidīts, ar viņu lepojas radi, par viņa esamību sabiedrība priecājas, un viņa vīrietība tiek uzsvērta. Tagad tev jārīkojas kā vīrietim, nevis jāņuņņojas memmei pie brunčiem.
Pirms pusnakts Mustafa uz mirkli ir mazliet apmulsis, kad priecīgus izsaucienus skandējošās sievietes zālē pēkšņi izslēdz gaismu, aizdedz gaismiņas un ved viņu zāles vidū. Puisītis padevīgi, vienlaikus arī ieinteresēti un atsaucīgi gājienā dodas kopā ar sievietēm, kas ap mazo varoni dejo, vēl viņam laimes un bučo uz abiem apaļajiem vaigiem.
Nākamajā rītā Mustafa tiek sēdināts zirgā un, vīriešu gājiena pavadīts, balti mirdzošs lepni jāj pa pilsētiņu, kurai ir vismaz 500 gadu vēsture. Pēc tam vīrieši dodas uz viesību namu, kur mielasto. Ēdiena ir daudz, tas ir svētkiem tradicionāls: zupa (ᅢᄃorba), rīsi (pilav), turku zirņi ar liellopa gaļu (nohutlu yahni), kviešu biezputra ar vistas gaļu (keşkek) un mājās darināta halva (helva). Simboliski ēdienu bauda no viena liela trauka, katrs ar savu karoti. Pēc četrām stundām ēst nāk sievietes. Viņas mielastā iestiprinās ārpusē zem baldahīniem. Visiem ēdiena pietiek, visi Mustafu apdāvina, sniedzot aploksnē ieliktu naudu ar ziedotāja vārdu.
Kāpēc svin tieši sievietes? Tāpēc ka viņa sieva noteikti būs apmierināta, smējās viesnīciņas saimniece. Citas sievietes turciski papildināja - kad viņš laimīgi apprecēsies, pārim dzims mīlestības priekos ieņemti bērni, jo Turcija priecājas par katru, kurš piedzimis, Turcijai katrs ir svarīgs un gaidīts.
Pēc tradīcijas viņa vecāki ir sarīkojuši lielas svinības. Mazajam Mustafam no Terakli ciema (190 km no Stambulas) svētkus svinēja visa pilsētiņa. Vecākiem tas izmaksāja ap 7000 eiro. Pilsētiņā ir ap 50 deviņgadīgu puiku, un visiem, uzsveru, visiem tiks rīkoti svētki. Visiem - bagāts vai nabags - pašvaldība uzdāvina baltu tērpu, ciema sievietes dejo un mielasts tiek rīkots ap tūkstoš viesiem.