Jo leģendārās mākslinieces Luīzes Buržuā (1911-2010) tērauda un vara skulptūru sauc Mamma. Tēlniece to radījusi 88 gadu vecumā 1999. gadā - par godu un ar mīlestību pret savu «vienīgo patieso mūža draugu» - savu māti. «Kāpēc zirneklis? Skaidrojums ir ļoti vienkāršs - mamma man bija labākais draugs, un viņa bija tikpat gudra, pacietīga, tīrīga, prātīga, ar milzīgu pienākuma sajūtu - nu, tieši kā zirneklīši. Un vēl - viņa prata sevi aizstāvēt. Zirneklis ir mans vismīļākais dzīvnieks.» Buržuā noklusē vēl vienu faktu, kas mammu vieno ar šo sīko un čaklo dabas radību, - Francijā dzimušās provokatīvās mākslinieces mātei piederēja neliela aušanas manufaktūriņa.
Skatoties Jaunā Rīgas teātra svaigāko diždarbu Oblomovs, prātā nāk visādas domas. Daļa no tām noderēs recenzijā, daļa - (tā par eksistenciālo šausmu un komiskā caurspīdīgo robežu) kādam, iespējams, literāras dabas darbam, daļa vispār nav paredzēta publiskai apskatei. Un ir divas, nē, trīs mazas domiņas - tā, it kā starp citu, nenoskārstai vajadzībai.
Vai Oblomovs (krievu vārds) nozīmē - tas, kurš «aplauzies» (oblom, oblomilsja)? Kurš cietis fiasko cīņā ar dzīvi? Jāpapēta Dāla vai Efrona un Brokhauza vārdnīcās. Un kas, pie joda, ir tā nolādētā oblomovščina, kuru romānā ieviesa pats autors Ivans Gončarovs, bet vulgārā sociopolitiskā diskursā izvērsa visādi kritiķi, revolucionārus un sociālistiskā reālisma apoloģētus ieskaitot, - kā sinonīmu vārdam «slinkums», «gara kūtrums», «laiskums», «apātija» un tā tālāk. Paradokss ir tas, ka formulējums «oblomovščina» dzīvo pilnīgi nošķirtu, izolētu dzīvi no romāna galvenā varoņa Iļjas Iļjiča. Katrā ziņā Oblomovam nav ne mazākā sakara ar oblomovščinu. Teorija no realitātes pasprukusi kosmiskā attālumā.
Šekspīrs lugā Vētra teicis: «Mūsu dvēsele un sapņi ir veidoti no līdzīgām substancēm, un visa mūsu mazā dzīve ir sapņu apdvesta.» Līdzīgi - tikai trīs gadu simtus vēlāk -domājis arī «šausmu stāstu» autors, dižākais tumsas dvēseles aprakstnieks amerikāņu literatūrā Edgars Alans Po: «Viss, ko mēs redzam, viss, ko mēs iedomājamies, - tie ir mūsu domu rēgi, fantomi dzīves sapņa viducī.» Dzeja tīrā veidā.
Heinrihs Heine savā vārsmojumā Jautājumi vārdos aino jaunekli, kurš stāv jūras krastā un pasaulei, kas paveras viņam visriņķī, taujā par esības lielajiem noslēpumiem. Tie pat nav jautājumi, bet dzejnieka iztēlē sakairinātas mokošas, sāpīgas problēmas - jauneklim ir par maz ar paša miglainajām nojausmām, kā «iekārtota pasaule». Piemēram, par zvaigznēm viņš domā kā par «zelta pirkstiem, kas norāda mums, cilvēkiem, kas noticis, kas notiek un kas notiks». Jaunais cilvēks alkst atbildes sadzirdēt dabas pirmspēku stihijās, jo stihija, pieaugsmes veselīgais haoss valda viņa dvēselē. Bet Heine ir skarbs - dzejdarbu Jautājumi noslēdz frāze: «un muļķis gaida atbildi». Jo atbildes uz nopietnajiem jautājumiem nav.
Tādēļ Oblomovam ir nepieciešams savs mīļais dīvāniņš, savas paša bailes no «reālās dzīves», sava krēslainā komforta zona ar zirnekļu saaustiem pērļu tīkliņiem pāri pabalējušām fotogrāfijām, savi putekļi, sava skatuve ar teatrāli efektīgo putekļu slotiņas vicināšanu - tiklab kā par laisko krievu cilvēku Oblomovu, kurš nevienam nevēlēja ļaunu, cik par teātra hipnotiski mānīgo puskrēslu ir šī JRT izrāde. Aiz parūkām un grima klusi uz aktieru sejām zirnekļu māte auž savu rūpīgo musturu, vārdā mīlestība. Viņa ir mēma, arī viņa nezina atbildi uz jautājumu - kāpēc?