Ministru kabineta šīs nedēļas sēdē viens no skatāmajiem jautājumiem - grozījumi Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likumā - tik spilgti raksturo varas regulāri deklarētā atbalsta uzņēmējdarbībai sadursmi ar skarbo realitāti, ka teju vai jāpārstāsta kā piedzīvojumu filma.
Grozījumi attiecas uz to visnotaļ specifisko, bet, kā gudri ļaudis saka, perspektīvo nozari, ko profesionālā žargonā dēvē par fintech (no angļu val. - financial technologies) un kas tiem, kuriem iet pie sirds savu naudiņu apsaimniekot, izmantojot par viedtālruņiem sauktus priekšmetus, nav jāpaskaidro.
Tātad grozījumus valdības sēdē gandrīz apstiprina, līdz nozares pārstāvis sāk vaimanāt, ka kopumā tie esot atbalstāmi, bet tas, ka naudiņu apmēri, ko dzimtā valsts grib no nozares iekasēt par saviem (valsts) nenovērtējamiem pakalpojumiem, gan palielināšoties nepieņemami strauji. Uzņēmējiem, redz, neesot skaidrs, kāpēc vairākkārtīgi palielināšoties summa, kas jāmaksā, piemēram, par reģistrācijai nepieciešamo dokumentu izskatīšanu.
Naudas saņēmēja, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK), pārstāve skaidro: savulaik, kad likums tapis, neviens neesot varējis iedomāties, ka tie «finteki», velni, tik ātri attīstīsies. Nu esot tā, ka Latvija šajā ziņā esot priekšā Igaunijai un Lietuvai. Šajā brīdī premjers sāk purpināt, ka tas jau tieši labi, ka attīstās, ka nevajagot no visa, kas izskatās cerīgi, «slaukt» (Kučinska lietotais vārds) uzreiz maksimālo.
Kundze no FKTK nepiekāpjas un norāda: līdzšinējais naudas apjoms, ko komisija var no nozares iekasēt, ir nepietiekams, lai negaidīti sakuplojušo uzņēmēju floru pienācīgi kontrolētu. Attiecīgi jāiekasē vairāk (te runa nevis par nodokļiem, bet valsts maksas pakalpojumiem, nodevām). Pēkšņi finanšu ministre uzdod nekaunīgu jautājumu: varbūt, pirms deklarē, ka uzraudzība maksā tik un tik, ir vērts noskaidrot, cik tā efektīva, vai tā nevar būt lētāka, jo, protams, var ticēt uzraugošajai iestādei, kā saka, uz vārda, bet... Un šis, starp citu, ir fundamentāls jautājums, kas attiecas arī uz citu nozaru uzraudzību, ne tikai «fintekiem», kas man personīgi dziļi vienaldzīgi. Uz Reiznieces-Ozolas jautājumu atbilde netiek (uzsveru - netiek) sniegta. Vien premjers, šķiet, nojauš, ka kaut kas īsti kārtībā nav, un galīgo lēmumu atliek uz nedēļu, vēlot līdz tam atrast kompromisu.
Šajā stāstā ir vēl divas interesantas nianses. Ministre faktiski nostājās pret savu padoto - par jautājumu sēdē ziņoja Finanšu ministrijas pārstāve, kurai gan viss likās nevainojami. Visas diskusijas laikā ekonomikas ministrs, kuram, ja nekļūdos, jāveicina uzņēmējdarbība, sēdēja kā ūdeni mutē ieņēmis.