Meistara vārds kotējas restauratoru vidē. Viņa darbnīca atgādina burvju valstību, kur pilnās stundās dažādās balsīs laiku paziņo sienas, kamīna un galda pulksteņi. To pasaulē nākšanas laiks bijis pirms daudziem gadu desmitiem vai pat vairākiem gadsimtiem. Pulksteņi nokalpojuši savu mūžu un «nomiruši», taču liktenis lēma stundeņiem nonākt Mārtiņa Maikes rokās un atdzimt. Darbnīcā uzmanību pievērš arī senu kuģu modeļi. Uz galda sarindoti darbarīki. Daži atgādina tādus, kas iederētos zobārstniecības kabinetā.
Viss notiek uz labu
Mārtiņš, kurš no pirmā acu uzmetiena stipri līdzīgs slavenajam izgudrotājam Albertam Einšteinam, ir darītājs, nevis runātājs: «Agrā bērnībā griezu laiviņas no koka mizas. Vēlāk Pionieru pilī apmeklēju tehniskās modelēšanas pulciņu. Tur mēs līmējām, zāģējām, izgatavojām telpiskus modeļus, apguvām konstruēšanas pamatus, realizējām savas idejas, un es sāku aizrauties ar kuģu modeļiem.» Mārtiņš absolvēja toreizējo Rīgas Politehnisko institūtu, apguva inženiera specialitāti, sāka strādāt fabrikā, nodarbojās ar auto diagnostiku, pēc tam strādāja Zinātņu akadēmijas Neorganiskās ķīmijas institūta speciālajā konstruktoru birojā: «1991. gadā pēc neatkarības iegūšanas viss juka un bruka, finansējuma no valsts nekāda, nevienam nekas nebija vajadzīgs, institūts sāka putēt.»
Taču viss, kas notiek, ir uz labu. Acis rāda, rokas kustas, jāstrādā. Lieti noderēja Mārtiņa Maikes vaļasprieks - kuģu modelēšana: «Cilvēkiem nauda bija, vajadzēja skaistas lietas interjeram, viņi pasūtīja romantiskus burinieku modeļus. Es tehnisks cilvēks, uz dullo neko netaisu. Biržā toreiz bija Tehniskās literatūras bibliotēka, un es visas grāmatas izstudēju. Grāmatnīcā Globuss parādījās arī pirmie izdevumi par kuģu modelēšanu. Man vienmēr gribas, lai ir labāk un labāk. Veselus četrus modeļus uztaisīju. Tas ir roku darbs, kas ārzemēs maksā lielu naudu, bet mēs nopelnīt nemākam, turklāt esmu neveiksmīgs menedžeris.»
90. gadu sākumā pirmais ASV vēstnieks Latvijā Ints Siliņš vēlējās Mārtiņa darināto jūrasbraucēja, Amerikas atklājēja Kristofora Kolumba flagmaņkuģa Santa Maria modeli vest pāri okeānam uz Amerikas atklāšanas 500. gadskārtu. Taču nekas nesanāca, Siliņš pateica meistaram paldies, un modelis nokļuva Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīcijā. Pēc kāda bagāta cilvēka pasūtījuma Mārtiņš izgatavoja burinieka Santa Maria modeļa dubultnieku, taču pasūtītājs bankrotēja un modelis joprojām atrodas Mārtiņa darbnīcā. Iespējams, kāds kuģu modeļu kolekcionārs reiz novērtēs Mārtiņa Maikes rūpīgi darināto meistarstiķi.
Santa Maria modelis tiek nocelts no skapjaugšas, izsaiņots, un es nevaru no tā novērst acis. «Burinieka garums bija 18 metru. Modelis uztaisīts mērogā 1:50, un tajā ir ap 3500 detaļu. Šeit liku lietā visas savas prasmes. Kaut ko bišķiņ jau vajag mācēt - vīlēju, virpoju, griezu, zāģēju, šuvu, krāsoju, tonēju. No diegiem sasietas vantis, izveidoju takelāžas un buras, līmēju kāpnes, izveidoju pavarda vietu, sadzīves priekšmetus, slimnieku novietni, no skaliņiem saliku matrožu mājas virsbūvi. Lielgabali griežas, enkuru var pacelt, ķēdes uztīt uz tinējiem. Divus gadus taisīju šo modeli,» stāsta seniors. Viņš sarkastiski pasmīn, kad minu, ka esmu redzējusi antikvariātos pārdodam seno burinieku modeļus: «Tas nav krējums, bet gan krējuma izstrādājums.»
Labo visu, kas kustas
Ar Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju Mārtiņš Maike sāka sadarboties 90. gadu sākumā. Viņš konkretizē: «Restaurēju kuģīšus, pulksteņus, patafonus, vienvārdsakot, visu, kas kustas.» Muzeja vajadzībām meistars, piemēram, izgatavoja 1888. gadā Kopenhāgenā būvētā trīsklāju preču kuģa Saratov modeli. 1919. gada janvārī Liepājā uz kuģa klāja plīvoja sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs, uz kuģa atradās Kārlis Ulmanis un tā bija vienīgā teritorija, kuru tolaik droši varēja dēvēt par Latvijas Republiku.
Otra Mārtiņa Maikes aizraušanās ir senu pulksteņu restaurācija: «Esmu mehāniķis, teoriju un principus zinu, man ar pulksteņiem problēmu nebija. Akurātam un precīzam gan jābūt.» Viens no Maikes samērā neseniem veikumiem ir 2011. gadā viņa rokām iedarbinātais Rīgas biržas kamīna pulkstenis. Tas izgatavots Francijā XIX gs. vidū. Darbnīcā pie sienas piestiprināts ārēji necils četrkantīgas formas pulkstenis, izrādās, tas darināts Švarcvaldē 1830. gadā! Meistars uzgriež kādu modinātāju, un telpā atskan riebīga pļerkstoņa. Mārtiņš smej: «Šo kāds sencis dusmās droši vien triecis pret sienu, tas, var teikt, ir salasīts pa detaļām un strādā nevainojami.»
Raksta sakarā uzrunāju Vēstures un kuģniecības muzeja Restaurācijas daļas vadītāju Ramonu Tālbergu. Viņa par Mārtiņu Maiki teica kodolīgi: «Ļoti pamatīgs cilvēks ar zelta rokām, zinošs un saprotošs meistars, bet kā 99% restauratoru - ļoti savrups. Vienmēr izpalīdzīgs. Nesen grāmatu fonds palūdza salabot Bībeles metāla aizdarīti, kurai bija nolūzusi adatiņa. Mārtiņš saveda kārtībā bez vārda runas. Tekstilniece restaurēja armijas cepuri ar metāla elementiem. Mārtiņš atjaunoja iztrūkušās apaļās kniedes. Savukārt tekstilniece palīdzēja uztaisīt buras viņa kuģu modeļos. Mēs te sadarbojamies kā liela ģimene.»
Kartupeļu nebūs
Man restauratora darbs atgādina nebūt ne romantisku tamborēšanu, drīzāk gan verga darbu. Pēc sava rakstura diez vai kaut ko tādu varētu darīt, bet Mārtiņš saka: «Esmu Dvīnis, man liela pacietība uz darbiem, bet, ja mājās vajag šmucspaini iznest, lūdzu!» Imantā nelielajā divistabu dzīvoklītī meistaram nav, kur izvērsties. Tur dzīvo Mārtiņš ar sievu - arhitekti Baibu, meitu Annu, znotu Kristeru, desmit gadusveco mazdēlu Aleksandru un Siāmas kaķeni Budu. Ar Baibu jau puds sāls kopā apēsts, jo «iepazināmies pie mana tēvoča arhitektu ballītē un apprecējāmies 1971. gadā». Mārtiņš priecājas par mazdēlu, kuram jau radusies interese par kuģu modeļiem.
Darbā Mārtiņš ierodas plkst. 7.30, un darbnīcā laiks paiet nemanot. Taču gadi steidz, arvien biežāk gribas braukt uz Iecavu: «Tur mums neliels dārzs, kurā nekad neaugs kartupeļi, bet ir ābeles, plūmes, bumbieres, zemenes, kabači, redīsi. Putni čivina, svaigs gaiss. Pagaidām tur dzīvojam no maija līdz novembrim, bet nupat domājam - pēdējo vasaru esam Rīgā. Sačubināsim mājeli un pārcelsimies pavisam.» Mārtiņš stāsta par saviem braucamrīkiem Iecavā. Jāčubina vecītis mokiks Delta un līdzīgs, bet jaunāks ķīniešu ražojums, arī mašīna SAAB kalpo uzticīgi. Abi ar mazdēlu pie tehnikas ķimerējas. Mājiniekus Mārtiņš šad tad priecē ar firmas ēdienu - kartupeļu pankūkām: «Sava znaja tajā lietā man ir - cik miltus, cik olas vajag.»
Vaicāju - no kurienes latviešiem neparastais uzvārds Maike? Esot tāli raduraksti izpētīti, pat līdz laikam, kad 1830. gadā latviešus brīvus laida un uzvārdus viņiem deva. Leišu pusē Bārbeles pagastā esot bijušas mājas Maikes: «Ar tēva brāli braucām tās meklēt, bet neko neatradām. Atbildes nav.»