«Mēs esam nepieredzējušas, bet tagad jau iemanījušās. Spēlēt teātri ir tik aizraujoši! Man pašai patīk tās ellīgās lomas,» neslēpj Mirdzas kundze, senioru drāmas kopas Kaprīze vadītāja. Kāpēc Kaprīze? «Tāpēc, ka esam kaprīzas dāmas,» koķeti nosmaida viņa.
Vella pilns skuķis
«Ar mani nevar jokoties,» savu poļu izcelsmes temperamentu neslēpj Mirdza. Tas un fakts, ka dzīve viņu nav salauzusi, kaut arī četru gadu vecumā zaudējusi mammu, bet pamāte bijusi «kā no klasiskajām pasakām», arī veidojis Mirdzas kundzes raksturu, spēju tikt galā ar dzīves grūtuma pārbaudēm un arī cienījamā vecumā sevi nest stalti un posties kā dāmai.
«Paps ļoti daudz strādāja. Mēs bijām četri manas mammas bērni un pamātei trīs meitas. Kopā septiņi. Tās grūtības bija kā rūdījums, darīja stiprāku - par spīti visam. Biju vella pilns skuķis. Varbūt tāpēc izaugu tāda, kas sešdesmitajos gados uz Kaļiņingradu ar motorolleru varēja aizbraukt,» lepojas Mirdza.
Pamāti viņa atceras nu jau bez rūgtuma: «Piedevusi esmu.» Bez pārmetuma stāsta, kā savulaik jaunībā, tehnikuma laikos, kad no stipendijas vien dzīvojusi un bijuši brīži, kad nav ko ēst, stāvējusi Daugavas krastā un gribējies ūdenī lēkt: «Bet tad domāju - nē, nelēkšu gan! Vispār biju jautra, lustīga meitene.» Ar smaidu Mirdza atminas arī tos laikus, kad savām kursabiedrenēm uz dejām sarunājusi bariņu puišu, bet pati bēgusi mājās, jo uz balli nav bijis, ko mugurā vilkt. «Citureiz vienai kleitai noārdīju apakšu, šuvu pie blūzītes. Uz nākamo balli pāršuvu augšu.» Tehnikuma laikos Mirdza tikai divreiz gadā braukusi uz mājām. «Aizbraucu, papuks noliek uz galda man putras bļodu - mīļā meitiņa atbraukusi... Bet pamāte to bļodu norauj nost - lai putru sev vāru pati...»
Arī par tiem laikiem, kad 42 gadu vecumā no dzīves aizgājis mīļotais vīrs un Mirdza tad strādājusi trīs darbos, viņa runā bez sāpīgas pieskaņas balsī. «Ko tikai nedarīju! Cēlu garāžu, vēlu vakarā tīrīju kombainu cehu. Ņēmu pat pushektāru lopbarības biešu, braucu ar savu moskviču uz lauku ravēt. Atceros, par bietēm uz novākšanu nopelnīju trīs tūkstošus rubļu, par tiem nopirku moskvičam četras riepas! Tāda man bija tā peļņa,» iesmejas Mirdza. Laulībā saticībā nodzīvojuši 16 gadu, tā bijusi īsta un stipra mīlestība, ko nav iespējams aizvietot. Pēc vīra aiziešanas 1983. gadā citu dzīves draugu Mirdza nav meklējusi: «Kopš tā laika esmu nodevusies sabiedriskajai dzīvei.»
Vairs tā netrakos
Dejot Mirdza sākusi pirms 25 gadiem Tukuma deju kolektīvā. «Ar to dejošanu esmu plivinājusies jau no mazām dienām, bet tēvs tolaik man teica: «Mīļā meit, ar dejošanu maizīti nenopelnīsi, jāmācās amats.» Tomēr dejošana dzīvē iznākusi vislielākais hobijs. Vēl patīk akordeonu uzspēlēt.» Savulaik Mirdzas kundzes dzīve bijusi piepildīta ar mazbērnu audzināšanu, bet nu jaunā paaudze izaugusi un ir prom savās dzīvēs. Mirdza lepojas - viņas jaunie esot ar stingriem, noteiktiem uzskatiem: «Man patīk tādi cilvēki - ja ko sola, tad izdara.»
Speciālas receptes pret novecošanu gan Mirdzai nav, jo ziemā ir dejošana, bet vasarā dārzs. «Man taču dārzs ar divām plēvmājām. Vairs gan tā nedarīšu - esmu skrējusi, ravējusi. Kaimiņš reiz teica: «Paklau, Mirdza, nāc pie manis skatīties, kāda izskatās nezāle!» Bet nudien šogad vairs tā netrakošu, drusku sevi pasaudzēšu. Kas mums, vieniniecēm, tagad ir aktuāli? Kādas kleitas uz pensionāru ballīti šūsim, kā nu pucēsimies,» uzsmaida Mirdzas kundze. Dienas viņai tagad piepildītas ar dejām un koncertiem, brīva iznākot tikai pirmdiena, otrdiena. Arī teātra izrādes kļūstot pieprasītas. «Viss man ir,» apgalvo Mirdza, paužot apmierinātību ar dzīvi vecumdienās.
Pasaule tad būtu labāka
Vai Mirdzai daudz draudzeņu? «Nē! Nekad nav bijis draudzeņu, arī skolā nē. Jo draudzenes bieži kļūst nedraudzenes,» dzīves pieredzi atklāj seniore. «Esmu tāds vīrišķīgs cilvēks. Visu ko protu, i naglu iedzīt, i sataisīt, pielabot. Draudzenes man nepatīk - tad ir greizsirdības, kašķi un aprunāšanas.» Ar rūgtumiņu sirdī viņa prot apieties un par citu pensijas vecuma dāmu skaudīgām piezīmēm par raitu, graciozu soli un staltu stāju tikai pasmejas vien.
Bet vai tiešām skumjākos, grūtākos brīžos atbalsts neprasās? «Ja man kas kaiš, tad visi radi ir klāt un mani žēlo. Vienreiz (Mirdza uzsver šo vienīgo reizi - red.) man bija jāizsauc ātrā palīdzība. Un es tik dzirdu - radi viens otram piezvanījuši, viens, otrs nāk, trešais nāk. Saku: «Ko skrējāt, es taču nemirstu!» Visi bija klāt - tas ir tāds prieks!» Mirdza neslēpj - kaut tikai vienreiz saukusi ātro palīdzību, katru rītu izdzerot kādas septiņas tabletes. «Zinu savas vainas, daktere ieteica labas zāles. Visiem iesaku - jādzer Magne B6 un Ginko - tas asinsritei, der visam organismam. Esmu iemācījusies tikt ar sevi galā. Bet par ko gribu teikt paldies savam tēvam - laukos visiem bērniem bija piens, mājās ceptas maizes rika, liels kubls ar medu - karote rokā un ēd. Uzaugām medū. Tas ir stipra organisma pamats.»
Mirdza nevarot izturēt, kad jaunības dienu paziņas dzer zāles, ko dakters nav izrakstījis, un žēlojas: «Pērk zāles, izdod naudu, beigās nepalīdz. Pīkst un čīkst - jaunākas par mani! Saku: «Ko tad darīs manos gados?» Es tā nepīkstu.» Tomēr dzīvē vissvarīgākā esot saticība un mīlestība, Mirdza tam tic: «Ja valdītu saticība un mīlestība, arī pasaule tad būtu labāka.»