Tomēr idilli kliedē apziņa, ka arvien mazāk ir cilvēku, kas izšķiras laist pasaulē mazu rakari, kura nobrāztais ceļgals vai sagatavošana skolas gaitām uz brīdi spēj nokļūt pasaules centrā, aizēnojot visas ekonomiskās un politiskās problēmas uz zemeslodes.
Demogrāfiskā krīze Latvijā, līdzīgi kā citur Eiropā, nav nekas jauns. Pirms pieciem gadiem, 2005. gadā, Latvijā piedzima 21 497 bērni, bet mirušo skaits tuvojās 32 800. 2006. gadā, kad ekonomika gāja kalnā un šķita, ka līdz ES vidējam dzīves līmenim tiksim sprinta tempā, pasaulē nāca 22 264 bērni. Mūžībā aizgāja vēl vairāk cilvēku - 33 098. Tāda pati tendence bija vērojama arī 2007. un 2008. gadā, kad pasaulē nāca attiecīgi 23 273 un 23 948 jaundzimušie. Šajos gados mirušo Latvijas iedzīvotāju skaits sasniedza attiecīgi 33 042 un 31 006.
Pērn un šogad piedzimušo bērnu skaits, visticamāk, būs mazāks nekā pirms pāris gadiem. Nav šaubu, ka solījumi nopietni pievērsties dzimstības veicināšanai būs viens no politisko partiju jājamzirdziņiem.
Jau tiek un droši vien tiks solīts palielināt esošos un ieviest jaunus pabalstus. Vai ar to būs gana?
Protams, materiālajam stāvoklim ir nozīme. Saskaņā ar statistikas datiem 2009. gadā mājsaimniecību materiālā stāvokļa novērtējums ir atgriezies 2005. gada līmenī, sevi par trūcīgām vai tuvu nabadzības slieksnim esošām atzīst teju trešdaļa Latvijas mājsaimniecību. Pērnā gada pēdējā ceturksnī 83% mājsaimniecību atzina, ka viņu materiālā situācija ir pasliktinājusies. Tomēr pieņemt, ka, atrisinot materiālās problēmas, ir iespējams panākt būtisku demogrāfiskās situācijas uzlabošanos, būtu pārsteidzīgi. Dzimstības veicināšanai nepietiek ar pabalstu sistēmas pilnveidošanu vai mēģinājumiem atturēt gaidībās esošās sievietes no abortiem.
Lēmumu par bērna laišanu pasaulē ietekmē ne tikai šodienas ekonomiskā situācija, bet arīdzan potenciālo jauno vecāku noskaņojums. Un tas ir drūms. Mājsaimniecību materiālā stāvokļa novērtējuma dati liecina, ka pesimistiski nākotnē raugās arī tie, kuru ienākumus vispārējā izdevumu samazināšana skārusi samērā nedaudz.
Var jau apsmaidīt Latvijas iedzīvotāju vēlmi veidot savu dzīvi atbilstoši vidusšķiras izpratnei par svarīgo - vispirms karjera, mājoklis, automašīna un tikai pēc tam viens vai divi bērni. Var apelēt pie tā, ka savulaik, vēl grūtākos laikos, Latvijas iedzīvotāji veidojuši kuplas ģimenes. Tomēr, ja skats nākotnē ir pesimistisks un trūkst pārliecības ne vien par materiālā stāvokļa, bet reizēm arī par pašas ģimenes stabilitāti, tad nav nekāds pārsteigums, ka lēmums par bērna laišanu pasaulē tiek atlikts. Uz labākiem laikiem, kuri varbūt tā arī nekad nepienāks.
Iemesli, kādēļ jaunajām ģimenēm trūkst pārliecības par drošu nākotni, nav tālu jāmeklē. Konsolidējot budžetu, ir pieņemti vairāki lēmumi, kas negatīvi ietekmē jauno vecāku sociālo drošību. Zīmīgi, ka teju vienīgais budžeta konsolidācijas kontekstā pieņemtais lēmums, par kuru Satversmes tiesa pieņēmusi apstrīdētājiem nelabvēlīgu lēmumu, ir pabalstu izmaksas ierobežojumi strādājošiem vecākiem. Tiesa, iespēju vienlaikus strādāt un saņemt bērna kopšanas pabalstu daudzas jaunās ģimenes izmantoja lielāku ienākumu gūšanai, tomēr tas, ka konstitucionālā tiesa ir pieņēmusi jaunajiem vecākiem nelabvēlīgu lēmumu, daudzu uztverē liecina par attieksmi. Tāpat kā fakti, ka rīdziniekiem vēl arvien bērni bērnudārzā ir jāpiesaka tūlīt pēc piedzimšanas, ka mācību grāmatu iegādei no valsts budžeta tiek atvēlēts tikai nepilns lats uz vienu skolēnu gadā.... Un kas to lai zina, cik daudz jauno māmiņu, kas atgriezās darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, zaudēja darbu štatu samazināšanas dēļ. Dažos pat it kā visnotaļ respektablos uzņēmumos tā bijusi ierasta prakse - uzteikt darbu jaunajām māmiņām. Saeimas pieņemtie likumi izrādījās bezspēcīgi, jo maksāt juristam, lai tiesātos ar darba devēju, atlaistajām sievietēm bieži vien vienkārši nav pa kabatai.
Tad vēl publiskajā telpā pavīdējušie Pasaules Bankas ieteikumi tā dēvētās māmiņu algas atkal aizstāt ar fiksētiem, visiem vienādiem bērna kopšanas pabalstiem. Vai pieļāvums, ka pat pamatskolas pēdējo klašu izglītība varētu būt par maksu!
Visi šie izteikumi mazina cilvēkos drošības izjūtu, kas bieži vien ir pati svarīgākā, lai pieņemtu lēmumu laist pasaulē bērnu. Un to, ka ekonomiskās situācijas uzlabošanās automātiski viesīs cilvēkos pārliecību par nākotni, droši apgalvot šobrīd nevar. Bet tieši par to, par drošības sajūtu, nevis par pabalstiem, ir jādomā pirmām kārtām.