Vienotās valūtas dalībvalsts maksātnespēja var radīt situāciju, ka tai var būt izdevīgāk aiziet no eirozonas vai vienkārši neatlikt citas iespējas. Kad Itālijai bija sava valūta, ko sauca par liru, tā šādās situācijās samazināja naudas un līdz ar to arī parādu vērtību, kas nav nekas patīkams, bet arī nav tik satricinošs notikums kā bankrots. Ja «jaunās drahmas» parādīšanās grieķu naudasmakos būtu eirozonas stūra nodrupināšana, tad liras atdzimšanu jau drīzāk varētu uzskatīt par vienotās valūtas krahu. Nerunājot nemaz par milzīgajiem zaudējumiem, kādus Itālijas valsts parāda vērtības kritiens radītu citu valstu finanšu sistēmām.
Ko tas nozīmē Latvijai? Eirozonas valstu parādu krīze jau bango vairāk nekā gadu, un visu šo laiku bija skaidrs, ka stāstam ir iespējami arī ļoti dramatiski atrisinājumi. Tas nav iemesls, lai tupētu stūrī, drebētu no bailēm un neko nedarītu. Tāpēc patiess prieks, ka Latvijas uzņēmēji un patērētāji ir attiecīgi rīkojušies, palielinot ražošanu, investējot, vairāk pērkot preces un pakalpojumus. Privātais sektors kopš 2008. gada beigām ir dzīvojis pat pārāk piesardzīgi. Pasaules ekonomika vēl vairākus gadus nebūs tik stabila, kāda tā bija līdz 2007. gadam (nu labi, šķietami stabila), ar to ir jāsamierinās, un tam jāpielāgojas, vienlaikus uzņemoties saprātīgus riskus, jo nekāda attīstība bez riskiem nav iespējama.
Joma, kur turpretim vislielākā piesardzība ir jāsaglabā, ir valsts budžeta plānošana. Sākotnējie vērtējumi par Latvijas budžeta plaisas lielumu ir izrādījušies pārspīlēti, līdz ar to nepieciešamais konsolidācijas apjoms ir samazinājies. Taču tas nenozīmē, ka visas problēmas ir atrisinātas un jau tagad var solīt papildu labumus no valsts budžeta. Nav liela māksla īsi pirms vēlēšanām solīt palielināt algas, pensijas vai pabalstus, māksla ir vadīt valsts finanses tā, lai veicinātu ilgtspējīgu labklājības pieaugumu. Notikumi Dienvideiropā liek domāt, ka turpmākā gada laikā mūsu budžeta ieņēmumos ir iespējami arī nepatīkami pārsteigumi, un tam jābūt gataviem.