Trešā - nenormāls daudzums zāļu, cilvēks kā ķīmiskā fabrika. Nerēķināšanās, kā ķermenis tiks ar to kaudzi galā, par blakusparādībām nerunājot. Ārsti vairs neiesaista pacientu savas veselības uzlabošanā, nav runas par dzīvesveidu vai kaut ko bez ķīmijas, nav normālas sarunas par to, ko slimnieks lietojis agrāk. Ja atgriešanās slimnīcā notiek pārāk bieži, vaino slimību. Sistēma kopumā ir aizmirsusi savu virsuzdevumu - cilvēks ir jāizved ne tikai no krīzes, bet jāpanāk, lai viņš kļūtu vesels.
Labi, ka ir aparatūra izmeklējumiem un zāles, bet vajadzīga personība, kas spēj domāt ar galvu un sadarboties.
Pēdējos septiņos gados slimnīcās nācies būt gandrīz 100 reižu, muļķīgākais, ka lielākoties nebija iespējams nokļūt pie viena un tā paša ārsta. Ārstēšana ir izmaksājusi vairāk nekā 5000 latu, precīzu summu nosaukt grūti, jo katrā reizē nākamais mediķis noliedza tikko izrakstītās zāles, un nācās visu pirkt no jauna, līdz atgriezāmies pie pirmajām. Iztērēta nauda, un veselībai labuma nav bijis - tik vien kā īslaicīga lēkmes apturēšana. Neviens neatzīst savu neprasmi aplūkot cilvēku kopumā un, piemēram, nenosūta pie kāda netradicionālās medicīnas ārsta.
Būtu laiks tomēr pārskatīt principu, kā tiek ārstēti hroniskie pacienti. Jābūt kaut kādai sistēmai, lai katru reizi tas karuselis negriež tevi uz citu pusi - tas ir dārgi, stulbi un nežēlīgi.
Līga Sāne