Ķīnas pašreizējie vadītāji izvairās publiski runāt par kultūras revolūciju, valstī nenotiks oficiāli pasākumi, lai pieminētu vienus no tumšākajiem notikumiem ķīniešu nācijas vēsturē. Ķīnas sabiedrībā joprojām valda dziļa nevienprātība saistībā ar to, kā vērtēt kultūras revolūciju.
Iznīcināja neērtos
Daudzi vēsturnieki par kultūras revolūcijas sākumu uzskata 1966. gada 16. maiju, kad Ķīnas Komunistiskās partijas vadība publicēja dokumentu, kurā tika apgalvots, ka partijas iekšienē esot iefiltrējušies kontrrevolucionāri «revizionisti», kuri plānojot izveidot «buržuāzijas diktatūru».
Revolūcijas mērķis bija nostiprināt Mao Dzeduna un viņa tuvāko sabiedroto varas pozīcijas, kas bija nopietni saļodzījušās pēc tam, kad izgāzās Ķīnas valdības 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā īstenotā Lielā lēciena politika, kuras nolūks bija strauji industrializēt valsti. Šis sociālekonomiskais eksperiments izraisīja plašu badu un nonāvēja vairākus desmitus miljonu ķīniešu.
Partijas vadība sāka masīvu propagandas kampaņu, lai radītu Mao Dzeduna personības kultu un mobilizētu miljoniem ķīniešu. Sākās izrēķināšanās ar Mao Dzedunam tuvākajam lokam nevēlamām partijas augstākā ešelona amatpersonām, inteliģenci, kultūras un izglītības darbiniekiem. Kā arhaiski un nevienam nevajadzīgi tika iznīcināti vēstures pieminekļi, bibliotēkas un svētvietas. Valsts noliedza jebkādu ārvalstu ietekmi, Ķīnā pieauga ksenofobija.
Miljoniem skolēnu, studentu un strādnieku iesaistījās tā dēvētās Sarkanās gvardes (hunveibini) vienībās, lai cīnītos pret «buržujiem» un «imperiālistiem». Ķīnu pārņēma asiņainas vardarbības vilnis, jo Mao Dzeduns drošības iestādēm pavēlēja neiesaistīties Sarkanās gvardes darbā. Nereti bērni nogalināja savus vecākus, jo tie bija atļāvušies izteikties kritiski par valsts vadību.
1968. gada beigās Mao Dzeduns aptvēra, ka revolūcija vairs nav kontrolējama. Miljoniem gados jaunu pilsētnieku, viņu vidū bija arī pašreizējais Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins, piespieda doties strādāt uz laukiem, daudziem no viņiem liedzot iegūt izglītību. Sabiedriskās kārtības atjaunošanā iesaistīja armiju, Ķīnā faktiski ieviesa militāro diktatūru, kas ilga līdz 1971. gadam.
Pēc dažādām aplēsēm kultūras revolūcijā, kas noslēdzās līdz ar Mao Dzeduna nāvi 1976. gada 9. septembrī, dzīvību zaudēja no 500 tūkstošiem līdz diviem miljoniem ķīniešu.
Jāmācās no kļūdām
1981. gadā Komunistiskā partija oficiāli atzina kultūras revolūcijas kļūdas, paziņojot, ka Mao Dzeduna politika 70% bijusi pareiza, bet 30% gadījumu - nepareiza. Viņa pēctecis Dens Sjaopins aizsāka plašas reformas, kas Ķīnai palīdzēja kļūt par otro lielāko ekonomiku pasaulē.
Pusgadsimtu pēc kultūras revolūcijas sākuma ķīnieši ir sadalījušies tās noliedzējos un slavinātājos. Vairākums uzskata, ka tā ir Ķīnu apkaunojoša vēstures lappuse, par kuru ir jārunā. «Mūsu nācijai nav nākotnes, ja tā nemācīsies no kultūras revolūcijas,» izdevumam USA Today sacīja Džans Hunbins, kurš savulaik darbojies Sarkanajā gvardē un nosūdzējis varasiestādēm savu māti par to, ka viņa bija kritizējusi Mao Dzedunu. Pēc dēla mudinājuma sieviete tika nošauta.
Revolūcijas aizstāvji ir pārliecināti, ka asiņainā desmitgade bija «zelta posms» Ķīnas vēsturē, un ir neapmierināti ar Mao Dzeduna kritiku.
Ķīniešu nevienprātību saasinājis arī maija sākumā Pekinā demonstrētais uzvedums, kurā ticis slavināts Mao Dzeduns un atskaņotas kultūras revolūcijas laika dziesmas. Komunistiskās partijas kontrolētais izdevums Global Times rakstīja, ka «haotiskās desmitgades glorifikācija» nav vēlama.