Zināmu iemeslu dēļ vārdam «sakārtošana» visjaunāko laiku Latvijā nav laba skaņa. Nu arī Rīgas domes īstenotā bērnudārzu rindu sakārtošana ir uzjundījusi emocijas.
Manipulācijas ar jebkuru rindu praktiski nozīmē, ka tajā kāds neizbēgami tiek pabīdīts atpakaļ, citam no tā iegūstot. Plānotāju virtuālajās tabulās tie ir bezkaislīgi cipari, taču dzīvē tie ir dzīvi cilvēki, kas saprotama iemesla dēļ protestē un piesauc tiesisko paļāvību, notiekošā nepraktiskumu u.tml.
Lai vai kā būtu ar taisnīgumu un podu izmēriem bērnudārzu tualetēs, no satrauktās tautas skanošie pretargumenti par gaidāmajām pedagoģiskajām grūtībām gan ir apšaubāmi. Gan pašā Rīgā, gan citviet Latvijā grupiņas ar ļoti atšķirīga vecuma bērniem nav nekāds jaunums. Protams, bērni ir psiholoģiski dažādi, tomēr principā četrgadniekam, nonākot pat pie sešgadniekiem, nebūs gan «lielas adaptācijas problēmas». Ja nu vien izbrīns uz kādu brīdi, bet ne vairāk. Un tam, kā likums, seko mazāko bērnu straujāka attīstība jeb «pievilkšanās» pie lielāko līmeņa. Savukārt lielajiem šādas grupiņas ir iespēja iemācīties sadzīvot ar mazajiem, kas pašreizējā demogrāfiskajā situācijā ar bērnu mazo skaitu ģimenēs noteikti ir ieguvums.
Būtībā vienīgā iebilde ir fakts, ka jauktās grupiņas radīsies nevis pedagoģiski pamatotu ideju vārdā un domājot par pašiem mazajiem audzēkņiem, bet atkal kaut kādas sakārtošanas dēļ.