Kā manāms, vairums sliecas domāt, ka darbs valdībā sievietēm ir par smagu. Domājams, ne jau veicamo pienākumu dēļ - profesionālās kompetences ziņā noteikti pastāv vienlīdzība -, bet gan ārkārtīgi lielā cinisma, kas valda politiķu attiecībās, dēļ. Visi labi atceramies, kā Solvita Āboltiņa ar nemitīgiem pārmetumiem faktiski «izēda» Laimdotu Straujumu no amata. Divu sieviešu savstarpēja naidošanās noveda līdz tam, ka premjera amats pēc ilgiem gadiem izslīdēja no Vienotības rokām un tai nācās visai pazemojošā veidā lūgties pie koalīcijas partneru durvīm, lai iegūtu labākus ministru amatus. Tāpat iepriekšējā valdībā likteņa varā tika pamesta Mārīte Seile, Vienotībai to izglītības ministra amatam savervējot no nozares profesionāļu vidus, tad smagu politisko izvēļu brīdī atstājot bez politiskā atbalsta. Vīriešiem šādus «vingrinājumus» noteikti izturēt vieglāk, pieņemot to kā spēli, kas vienīgi vairo adrenalīnu. Sievietes visu uztver emocionālāk, personiskāk.
Vai ko līdzētu kvotu sistēma dzimumu vienlīdzības nodrošināšanai, ko arī par būtisku atzīst liela daļa to, kas piedalījušies aptaujā? Domājams, ka ne. Ja nemainās politiķu savstarpējās attiecības, tā būtu vienīgi sieviešu spīdzināšana. Protams, šāda aptauja no socioloģiskā viedokļa neskaitās reprezentatīva, tomēr viedokļu apzināšanas veids šajā gadījumā lietas būtību nemaina. Viena lieta, ja politika ir viedokļu cīņas lauks, cita - ja tā pārvēršas personu savstarpējā apkarošanā. Diena