Cilvēku pasaulē viss citādi. Ir marta sākums. Esam noguruši un tādi kā lēmēti gaidām zaļo pavasari, bet tas šogad nesteidzas. Naskākie ļautiņi uz palodzēm diedzē zaļumus, citi šaubīgi skatās uz pērnā gada augļiem veikalu plauktos, labi zinot, ka tajos (augļos, ne jau plauktos) visi vitamīni jau izsīkuši, bet galu galā kādu mandarīnu, apelsīnu, ābolu kilogramu vai eksotiskākos svešzemniekus nopērk - cerība, ka auglis ienesīs svaigumu pelēkajā ēdienkartē, paliek.
Mīļie, pacietību, tikai pacietību! Drīz atgriezīsies gājputni, daiļais dzimums sauļosies, stādīsim kociņus, atgriezīsies Cūkmens un rāsies par dabas piesārņošanu, bet zaļi domājošie rīkos talkas, vāks atkritumus mežos, dārzos un parkos. Viss atsāksies. Gribētos, lai pavasaris ar svaigām vēsmām ienāk arī domāšanā.
Šķiet, tieši pavasarī cilvēki izvērtē dzīvi un nez no kurienes uzrodas depresīvas domas. Vai kāvi vainīgi, kas parādījušies pie debesīm? Ne jau tikai es biežāk kā citkārt cīnos ar melnajām domām. Reizēm šķiet, ka grimstu bezdibenī, kur piesārņojuma biezenis kā palu laikā ūdens upēs daudzkārt pārsniedzis pieļaujamo līmeni. Tāpēc komentārus internetā vairs nelasu. Radio atklātos mikrofonus neklausos. Anonīms ļaunums, naids, neiecietība un kas viss vēl ne! Iedomājos, ka tādi ļautiņi, visa zākātāji ikdienā dzīvo mums līdzās kā baltie eņģeļi, savai patiesajai būtībai ļaujot vaļu anonīmos izvirdumos. Ne tik spēcīgos kā Īslandes vulkāns un tomēr graujoši melnos.
Nē, bez talkas mums neiztikt. Jāiztīra melnums no dvēseles, jāizslauka gruži no sirds, ja paši nevaram, tad jāsauc palīgā Cūkmens arī smadzeņu attīrīšanai. Koki nosarmojuši balti, bet pavasaris kavējas. Varbūt mūsu dvēseļu durvis vēl nav tam atvērtas?