Tuvojoties brīdim, kad Eiropas Savienībai (ES) jālemj par pret Krieviju vērsto sankciju tālāko modeli, liekas loģiski mēģināt saprast noskaņojumu kaimiņvalsts elitē, lietojot kaut ko vairāk par Kremļa preses dienesta paziņojumiem. Pavisam nesen, 23. maijā, Ārējās un aizsardzības politikas padome iepazīstināja Maskavas publiku ar ziņojumu par Krievijas ārpolitiku. Te jāpaskaidro padomes kā struktūras specifiskums. No vienas puses, tā ir Kremlim pietuvināta nevalstiska struktūra, no otras puses, tā pretendē uz zināmu intelektuālu neatkarību un kompetences līmeni. Tādēļ padomes paustais ir uzmanības vērts. Un, ja īsi - kļuva skumji (ieskats debatēs http://gefter.ru/archive/18717).
Ja neesam naivi, skaidrs, ka ikvienai valstij, to skaitā Krievijai, ir tiesības būt egoistiskai savā ārpolitikā. Tāpat skaidrs, ka Rietumu demokrātijas nav idealizējamas. Tomēr padomes postulētais par «ārkārtīgi veiksmīgo Krievijas ārpolitiku» pēdējo gadu laikā liecina par principiāli citādu un, atklāti sakot, nepieņemamu domāšanas veidu Krievijas elitē. Mēģināšu paskaidrot. Nav jau problēma, ja Krievijas ārpolitikas eksperti uzskata, ka Kremlis ir apspēlējis Obamu Sīrijā, ka Ukrainas gadījumā Kremlis apspēlējis Rietumeiropu, kas nebija gatava kaut kam tik agresīvam. Nu, apspēlējāt, labi, bet par kādu cenu? Panākot, ka uz Krieviju mūsdienās vismaz ar neizpratni un bažām raugās pat tie Rietumos, kuri nav aizrāvušies ar stereotipiem par šo zemi? Šāda cena tiešām ir pieņemama? Tātad tiek akceptēts uzstādījums, ka, lai jau mūs ienīst, svarīgāk, lai baidās? Vai šī uzstādījuma aizstāvji Krievijā apzinās, ka šāds viņu novērtējums Kremļa līdzšinējai ārpolitikai vedina prognozēt, kāda tā būs arī turpmāk? Tik neatšķaidīts paštaisnums vedina arī eiropieti, kurš principā saprot veida, kādā Krievija redz sevi un pasauli, specifiskumu, teikt, ka mīkstināt sankcijas nav jēgas. Jo sankciju mīkstināšana vai atcelšana tiktu no Krievijas puses interpretēta vienīgi un tikai kā tās līdzšinējās rīcības pamatotības apliecinājums. Un nevis kā žests attiecību normalizācijai. Mans vienīgais skaidrojums ir, ka Krievijas elitei pat vairs nepietiek ar bravūru kā instrumentu tālākās attiecībās; tā vispār nevēlas nekādas tālākas attiecības ar Rietumiem.
Franču rakstnieks Astolfs de Kistīns pēc Krievijas apmeklējuma 1839. gadā rakstīja: «Jo vairāk es iepazīstu Krieviju, jo labāk saprotu, kāpēc imperators aizliedz krieviem ceļot un apgrūtina ārzemniekiem iekļūšanu Krievijā. Brīvu sakaru starp Krieviju un Rietumeiropu gadījumā lietu kārtība Krievijā nenoturētos pat divdesmit gadu.» Ir pagājuši gandrīz divi gadsimti, marķīzs joprojām aktuāls.