Latvijā joprojām pret vairākām profesijām attieksmi iekrāso pārliecība, ka tās ir kaut kas vairāk nekā to formālais nosaukums. Kā savulaik Krievzemē, kur rakstnieks ir ne tikai literāru darbu autors, bet nācijas sirdsapziņa, arbitrs utt. Joprojām no politiķiem gaidām nereti to, kas vispār nav viņu spēkos (vienlaikus augstāk vērtējot viņu retorikas spējas, nevis kompetenci). Šāda misijas aura ir ap žurnālistiem, arī skolotājiem un aktieriem.
Misija, kā saka, ir uz mūžu, turklāt tās apziņu stiprina pieticīgs atalgojums. Tāpēc mēģinājumi šādām profesijām piederīgos regulēt, pielīdzināt citām, «parastām» profesijām bieži izraisa pretestību. Kā drīkst salīdzināt skolas direktoru, skolas dvēseli, tēvu (vai māti) utt. ar kādas iestādes vai, vēl trakāk, uzņēmuma vadītāju?! Kā var ierobežot termiņu, kādā direktors var būt direktors vienā skolā?! Jūs gribat teikt, ka skola «ražo» izglītotus cilvēkus?! Mēs audzinām, ieliekam pamatus dzīvei!
Diemžēl misijas apziņas radītais paštaisnums dažu profesiju dažiem pārstāvjiem liedz saskatīt, ka tirgus ekonomikā pārliecināts par sava statusa, vietas nemainību var būt tikai indivīds, kurš dažādu iemeslu dēļ no sabiedrības ir izolēts. Ka piedāvājuma un pieprasījuma attiecības neattiecas tikai uz atsevišķiem cilvēkiem, kuri apzināti izvēlējušies autsaidera pozīciju. Pārējiem jārēķinās, ka profesija, statuss dzīves laikā var mainīties n-tās reizes, ka viņu pārliecība par savām spējām neatbrīvo no sūrās nepieciešamības rēķināties ar darba devēja prasībām.