Anna līdztekus jau piederošajam uzņēmumam nesen izveidoja jaunu, kas sniegs pakalpojumus. Uzņēmēja jaunizveidotā uzņēmuma apgrozāmajiem līdzekļiem cerēja saņemt aizņēmumu, vēršoties pie savas līdz tam pretimnākošās menedžeres valsts bankā. Tās nosaukumu Anna nevēlējās atklāt, tikai norādīja, ka šī kredītiestāde ļoti uzsver savas atbalsta programmas. Menedžere ar interesējošo jautājumu rosināja vērsties pie citiem bankas speciālistiem. Nosūtīts e-pasts par atbalsta programmu atbildīgajam cilvēkam, bet saņemtā atbilde bija «nekāda» - meklēt interesējošo informāciju bankas mājaslapā. «Beigās neatradu cilvēku un sapratu, ka nav jēgas tērēt savu laiku,» stāsta Anna.
Pēc tam Anna gāja uz lielāko privāto banku, kur viņai kā privātpersonai ir kredīts un kur viņa ir zelta klients. Annas mērķis bija, lai banka samazina viņas kredītmaksājumu aizdevumam, par ko uzņēmēja iepriekšējos gados maksāja ar uzviju, un lai būtu nauda, ko ieguldīt jaunajā biznesā. «Mutiski teica, ka visu var izdarīt,» taču vārdi gluži neatbilda darbiem. Banka prasīja uzņēmējai rakstiski, vēlāk arī mutiski informāciju par viņu, ģimenes stāvokli, ienākumiem u. c., lai gan šī informācija kredītiestādei jau bija pieejama, saka uzņēmēja. Vēlāk sagatavots kredīta līgums, kura nosacījumi uzņēmējai bija nepieņemami. «Esmu cilvēks, kam nav problēmu un kas kārtīgi visu maksā. Turklāt man ir daudzu gadu pieredze uzņēmējdarbībā. Nevaru iedomāties, kā var kredītu dabūt tie, kam nav nekādas pieredzes biznesā,» neizpratnē arī ar šīs bankas attieksmi ir Anna. Bez naudas gan viņa nepalika - tā dabūta no privātiem investoriem.