Tā viņš ar mazpieredzējušo BK Ventspils komandu 2009. gadā negaidīti izcīnīja Latvijas čempiona titulu, pēc tam divreiz līdz bronzas godalgām aizveda Liepājas komandu un Ukrainā vienu no pieticīgākajām komandām MBC Mykolaiv ieveda izslēgšanas turnīrā. Sākums pie Baronu stūres gan nav bijis viegls, jo tikai svētdien izdevās pārtraukt piecu zaudējumu sēriju. «Šobrīd komandā daudz ko mainām - spēlētājus, taktiku. Arī man vēl jāpielāgojas spēlētājiem. Piemēram, Ukrainā man nebija kārtīga centra spēlētāja, tāpēc vairāk strādāju uz pikenrola sadarbību, bet tagad zem groza man ir pieredzējušie Kaspars Kambala un Mateo Kedžo, tāpēc tā taktika vairāk jāpielāgo šiem spēlētājiem, lai izceltu viņu labākās īpašības. Uzskatu, ka komanda nav vajadzīgajā kondīcijā, tāpēc piesaistīju arī Māri Bružiku, kurš šobrīd ļoti daudz strādā, lai uzlabotu fizisko gatavību. Šī iemesla dēļ arī vēl ir pamatīga fiziskā bedre un vairākas reizes spēles gaitā saplīsām, liekot cilvēkiem pasmaidīt par trim un četriem gūtiem punktiem ceturtdaļā. Tas ir tīri uz pašreizējās fiziskās kondīcijas rēķina.
Tātad sniegums šajās spēlēs ir tāds, kādu gaidījāt?
Skaidrs, ka gribējās un bija plānotas arī uzvaras šajās pirmajās spēlēs. Piecu zaudējumu sērija bija nepatīkama, taču komanda sāk saprast, ko no tās gribu, leģionāri sāk iekļauties tajā. Pagaidām nav nepieciešamās enerģijas, ātri pagurstam. Jābūt kondīcijai, lai varētu presingot, varētu skriet. Ja to nevaram, tad nevaram spēlēt agresīvu basketbolu.
Kā izveidojās sadarbība ar Baronu/LDz?
Patiesībā mēs par sadarbību sākām runāt jau vasarā. Barons izrādīja interesi, taču man vēl bija līgums uz šo sezonu ar Nikolajevas klubu. Viņi solīja, ka viss būs kārtībā, es noticēju un aizbraucu. Principā jau varēju palikt arī šeit. Ar aģenta starpniecību kaut kāds kontakts bija visu sezonas pirmo pusi. Kad Nikolajevā trešo mēnesi pēc kārtas turpinājās finansiālas problēmas, nolēmām, ka jābrauc mājās. Nebija jēgas gaidīt labākus laikus Ukrainā. Jāņem vērā, ka tur tomēr ir milzīgas problēmas ar visu to politisko situāciju, un nekādu gaismu tuneļa galā neredzēju. Kluba vadība arī lūdza, lai atvieglotu tā finansiālo situāciju, meklēt citas komandas vairākiem vadošajiem spēlētājiem. Tam pašam Gļebovam un Burenko, kuri šobrīd arī ir Baronā.
Vai tava vīzija pie Barona/LDz stūres sakrīt ar kluba redzējumu un cīņu par titulu triju gadu laikā?
Jā. Ir izstrādāts trīs gadu plāns. Ar kluba prezidentu Ivo Zonni runājām, ka šogad vajadzētu ieskrieties, optimizēt sastāvu tā, lai jau izveidotu kodolu nākamajai sezonai. Tajā tad arī mērķi būs nopietnāki, bet vēl pēc sezonas - pavisam augsti. Tomēr es kā treneris sev vienmēr esmu uzstādījis augstus mērķus. Negribu būt autsaiders. Noteikti centīsimies tikt izslēgšanas turnīrā un cīnīties par medaļām. Redzēsim, vai paspēšu izveidot tik spēcīgu komandu, jo palikuši jau vairs tikai četrarpus mēneši. Nebūs vienkārši.
Kā, tavuprāt, mainījies čempionāta līmenis šajos divarpus gados, kopš neesi strādājis Latvijā?
Līmenis noteikti ir audzis diezgan strauji. Tie paši liepājnieki, ar kuriem savulaik strādāju, jau ir nobrieduši spēlētāji. Iepriekš VEF un Ventspils bija tālu visiem priekšā, bet šosezon daudzi klubi viņus ir noķēruši un var jau uzvarēt. Ne tā, ka sērijā, taču atsevišķās spēlēs tā pati Liepāja un Jēkabpils jau ir pierādījusi, ka var līderus pārspēt. Manuprāt, tas noticis kvalitatīva sporta skolu darba dēļ, jo arvien vairāk līgā ienāk jauni, labi sagatavoti spēlētāji,
Vai Barons šajā situācijā spēs tikt līdzi šim tempam?
Lai to spētu, klubam ir svarīgi tuvākajā laikā sev piesaistīt kādu sporta skolu, lai būtu savs materiāls. Spēlētāji, kurus sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecumā jau varētu piesaistīt lielās komandas treniņos. Līdzīgi savulaik darījām arī Gulbenē un Liepājā, kur agrā vecumā treniņos iesaistījām bērnus, lai viņi astoņpadsmit gadu vecumā jau būtu gatavi iekļauties lielajā komandā un saprastu, kas ir lielais basketbols. Tāpat ir jānostabilizē sastāvs, jāizveido komandas kodols, ar kuru, pievienojot pāris spēcīgu leģionāru, jau varētu izvirzīt augstākus mērķus. Spēlētājus, kurus piesaistām šobrīd, cenšamies parakstīt arī uz nākamo sezonu. Zinu pēc pieredzes Nikolajevā, ka ir ļoti grūti iesākt vadīt tikko kopā savāktu komandu. Ir ļoti svarīgi, lai tās kodols būtu iespēlējies iepriekš.
Vai tagadējais sastāvs ir pašreizējām ambīcijām atbilstošs?
Šīs sezonas mērķi nav tik augsti, lai ar šiem spēlētājiem tos nevarētu sasniegt. Domāju, ka pašlaik nav jātērē nežēlīga nauda, lai sistos par visaugstākajām vietām ar galvenajiem favorītiem.
Komandā ir spilgts spēlētājs Kaspars Kambala, ilgu laiku bija arī Kristaps Valters. Kā viņi ietekmējuši komandas ķīmiju?
Cik esmu šajās dažās nedēļās novērojis, komandā mikroklimats ir salīdzinoši labs. Kaspars Kambala šobrīd ir kapteinis. Uz viņu gulstas atbildība gan kā uz līderi laukumā, gan ārpus tā. Viņš parāda ļoti labu attieksmi treniņos, turklāt ir autoritāte ne tikai jauno, bet arī pieredzējušo spēlētāju acīs. Viņam gan vēl jāsasniedz īstā kondīcija, lai laukumā parādītu tādu sniegumu, kādu pats vēlas. Jāņem vērā viņa vecums, kā arī tas, ka vasarā viņš tomēr nav pārāk daudz strādājis. Ceru, ka optimālo kondīciju viņš sasniegs jau nākamo pāris nedēļu laikā.
Kāpēc tomēr pēc šiem pāris mēnešiem izlēmi atstāt Ukrainu? Finansiālas problēmas Nikolajevā taču bija arī iepriekš.
Jā, bet tās šoreiz sākās krietni agrāk. Katru gadu mums problēmas parādījās ap februāri, bet šogad tās bija jau oktobrī.
Ja jau vasarā aizbrauci, tad cerēji, ka šādu problēmu nebūs?
Paļāvos uz kluba prezidenta solījumu. Viņš teica, ka viss ir atrisināts. Grūti teikt, uz ko viņš šos solījumus balstīja. Iespējams, cerēja, ka tiks ievēlēts valdībā, kur netika. Vairākums Ukrainas klubu tomēr ir lielākā vai mazākā mērā piesaistīti politiskajai elitei. Šķīrāmies kā draugi. Es jau to situāciju izprotu, jo skaidrs, ka ar to visu dārgo nastu ir grūti noturēt klubu. Piekrītu, ka prātīgāk bija atbrīvoties no šīm saistībām, lai saglabātu klubu, kurš ir vecākais Ukrainas basketbolā.
Kas ir sarežģītākais, strādājot šādos apstākļos?
Neziņa. Tas, ka strādā un nezini, kas ir gaidāms pat tuvākajā nākotnē gan pašā valstī, gan klubā. Mūsu pilsētā gan karu ļoti daudz ikdienā neizjutām. Sākumā bija kaut kādas demonstrācijas, taču viss salīdzinoši ātri norima. Neviens jau tur negrib karu, to ārprātu. Nikolajevā cilvēki, protams, pārdzīvo par visu notiekošo, taču dzīvo un strādā, kā ierasts, lai gan tas ir grūti, jo arī finansiālā situācija kļuvusi sarežģīta. Naudas vērtība krīt, visi līdzekļi aiziet karam. Tas novērojams faktiski visos klubos. Dzirdēju, ka pat čempionvienībā Budiveļņik algas par trim mēnešiem aizkavējušās. Stabilāk ir Južnijas Himik komandā, ko trenē Kārlis Muižnieks, jo viņu sponsors ir liela vietējā rūpnīca.
Kā pagājušās sezonas beigās izdevās saturēt komandu, kad citās vienībās spēlētāji bēga projām?
Ar tādiem pašiem solījumiem jau arī saturējām. Tas pats Žanis Peiners un Mareks Jurevičus palika pagājušajā sezonā, taču šogad nenoticēja solījumiem un neaizbrauca. Es noticēju...
Ko šajos divarpus gados Ukrainā esi ieguvis?
Tā ir nenovērtējama pieredze. Vēl pirms pusotra gada šīs valsts čempionāts tomēr bija ļoti stiprs. Bija daudz labu leģionāru. To var novērtēt arī šobrīd, redzot, kur viņi visi spēlē. Tas pats mūsu bijušais centra uzbrucējs Kervins Bristols šobrīd ir viens no līderiem Vienotās līgas klubā, kurā spēlē arī Kaspars Bērziņš. Tad gan arī tās naudas plūsmas Ukrainā bija briesmīgas, un pārsvarā gadījuma spēlētājiem, īpaši vietējiem, krietni pārmaksāja. Azovmaš un Donetsk komandā budžets bija astronomisks. Viņi saviem līderiem varēja atļauties maksāt pusotru miljonu dolāru sezonā.
Latvijas basketbola rocība uz tā fona nobāl!
Jā, bet, redz, atbrauc ukraiņi spēlēt uz Latviju un nemaz nevar pierādīt, ka ir tik vērtīgi. Skaidrs, ka tās summas bija pārspīlētas, taču tādas bija tirgus prasības. Tur arī tās problēmas radās mūsu klubā, jo, cenšoties tikt konkurentiem līdzi, ar mazu budžetu kluba vadība ņēma labus spēlētājus. Naudu nez no kurienes ņēma.
Kā esi mainījies šajā laikā, būdams leģionāra maizē?
Noteikti esmu kļuvis mierīgāks kā treneris. Pēc tām visām situācijām un stresiem Ukrainā. Esmu kļuvis nedaudz noturīgāks, neesmu tik emocionāls un nervozs. Tik traki neuztraucos par lietām, kuras to nav pelnījušas. Skaidrs, ka mājās strādāt ir patīkamāk. Darbs ārzemēs tomēr prasa savu. Lai gan man Ukrainā nebija tāda kultūršoka kā dažam amerikāņu viesspēlētājam, jo tomēr esmu audzis Padomju Savienībā, tāpat nav viegli. Visu laiku esi prom no mājām, netiecies tik bieži ar bērniem, ģimeni.