«Mums abiem ir sajūta, ka beidzot sākusies īstā dzīve,» apliecina Ērika dzīvesbiedre Valentīna, bet Ēriks ved uz dārzu, kur nobaudīt dzeltenās avenes, kur koši plaukst Valentīnas stādītās puķes: «Fiziskie treniņi? Ņem rokā lāpstu, dakšas, un tas ir pensionāra treniņš. Mūsu dārzā aug viss, sākot no kartupeļiem, beidzot ar tomātiem siltumnīcā. Tas ir atspaids, bet pāri tam prieks par paša audzēto ražu.» Ko vēl dzīvē vairāk vajag? «Jūs esat ciemos pie rūdīta sportista,» smej Ēriks Drīliņš un pirms intervijas uzrunā savu četrkājaino draugu: «Artos, būsi labs puika? Ja būsi labs, tad tevi ņemsim kompānijā.» Un Artoss priecīgs iebrāžas mājā, kur jau iekurts kamīns, fonā skan klasiskā mūzika un uz galda kūp smaržīga kafija.
Pielipa tramplīnlēkšana
Pagasts ļoti ciena un stutē vecos skolotājus, uzsver Ēriks Drīliņš. Aizejot pensijā no pēdējās darbavietas Ādažu vidusskolā, senioram Alderos iedalīts zemes pleķītis. «Sākumā te nekā nebija. Sastādījām kokus, ogu krūmus, pamazām iekopām zemi. Tad radās doma, ka vajadzētu te iekārtot vasarnīcu,» stāsta Ēriks. Ideju pirtiņu pārvērst par dzīvojamo mājiņu viņš aizņēmies no slavena džeza muzikanta. Tagad jau Ērikam ir gan dzīvojamā mājiņa, gan pirtiņa. «Dzīvojam te kā kolhozā,» smej bijušais fizkultūras skolotājs.
Ēriks Drīliņš dzimis Stāmerienas pagastā. Par saviem skolas gadiem Gulbenes vidusskolā viņam vislabākās atmiņas: «Skola bija maziņa, bet ļoti jauka. Man bija divi labi sporta skolotāji - Kārlis Aizupietis, slēpotājs, un Aleksandrs Pētersons, Ingus Pētersona tētis - vieglatlēts. Rudenī nodarbojāmies ar vieglatlētiku, ziemā slēpojām. Šie skolotāji mani pievērsa sportam.» Lai gan Ēriks nav gara auguma, viņš iestājies Fizkultūras institūtā, gribējis specializēties basketbolā, bet jau 2. kursā sapratis - augums par mazu, tāpēc gājis pie slēpotājiem. Studiju laikā viņa autoritāte bijis kalnu slēpotājs Boriss Siliņš. «Uz slaloma slēpēm jutāmies kā favorīti, un tad mums, puikām, ziemas nometnēs Siguldā skolotājs lika pamēģināt nolēkt no tramplīna. Siguldā bija tramplīns, uz kura varēja nolēkt jau līdz 45 metriem. Šis sporta veids man pielipa - toreiz ziemeļu divcīņa Latvijā bija labi organizēts sporta veids,» stāsta Ēriks Drīliņš. Lielajam sportam gan viņš nav pievērsies, izlēmis strādāt par skolotāju un šajā profesijā aizvadījis 42 dzīves gadus.
Darbam piegāja radoši
Ērika Drīliņa pirmā darbavieta pēc studijām bijusi Latvijas dzelzceļā, kur strādājis par metodiķi un treneri, bet drīz vien aicināts strādāt Vangažu vidusskolā. Tur bijusi liela sporta zāle, stadions, un bāzei esot milzīga nozīme. Ēriks šai skolā no 1960. gada nostrādājis turpmākos 25 gadus. Sirmais skolotājs uzskata: «Bērniem ļoti patīk izkustēties. Mūsdienās fizkultūra bērniem nepieciešama katru dienu, jo sports bērnam sniedz emocionāli un fiziski labas sajūtas.» Ēriks piekrīt - daudz atkarīgs arī no skolotāja: «Biju stingrs, prasīgs, taču necentos strikti turēties pie mācību programmas, darbam piegāju radoši. Nevar jau tikai lēkt un skriet, bērniem jādod arī kaut kas emocionāls un sportā ir visādas iespējas.»
Ēriks vēl strādājis Vangažos, kad bobsleja un kamaniņu braukšanas entuziasts Rolands Upatnieks viņu pārvilinājis uz Murjāņiem, kur bijis nepieciešams fiziskās sagatavošanas speciālists. «Patiesībā es vēl tagad varētu strādāt par fiziskās sagatavotības skolotāju kādai futbola komandai. Tā es - tramplīnlēcējs - un akrobāts Jānis Ozoliņš Murjāņos sākām strādāt ar jaunatni, divus gadus tur pavadīju kā treneris. Uztaisījām pat savu vasaras trasīti. Tas ir sākums, ko bobslejā ielika Upatnieks.» Tomēr Ēriks atkal atgriezies skolā. Vispirms atpakaļ uz Vangažiem, jo gribējies būt vairāk kopā ar ģimeni. Tad piecus gadus pastrādājis Rīgas skolās, līdz 1992. gadā kļuvis par fizkultūras skolotāju Ādažu vidusskolā. «Apnika tā Rīgas burzma mazajās sporta zālītēs, tas nav sports.»
Par Papiņu iesaukuši
Ādažu vidusskolā darbs bijis visinteresantākais. «Ādažos bija slavens sporta komplekss, ar sporta zāli un tribīnēm, pat cīkstoņu zāli. Varējām normāli darboties ar bērniem - ieejam sporta spēļu zālē, varam nodarboties ar basketbolu, volejbolu, aizejam uz cīņu zāli - varam kaut stāvēt uz ausīm! Mācīju bērniem akrobātiku, vingrošanu, pat beisbolu un hokeju spēlēt, pats rādīju cirka numurus, viņiem tas patika. Kad pie skolas pabeidza celt sporta zāli, drīz aizgāju pensijā. Tagad vidusskolai ir liela, skaista sporta zāle, ir peldbaseins. Skola jau ir dzīves centrs - vai tad tā nav? Neatkarīgi, vai tas ir Rīgā vai provincē, skolā veidojas mūsu sabiedrība,» uzskata Ēriks Drīliņš, tomēr nenožēlo, ka aizgājis pensijā: «Vienreiz ir jāiet atpūsties.»
Taujāts, kas sniedzis lielāku gandarījumu - sports vai pedagoga darbs, Ēriks pirmo min pedagoga darbu: «Man patika sadarboties ar bērniem. Šķiet - es viņiem arī patiku.» Seniora dzīvesbiedre Valentīna piebilst: «Bērni Ēriku ļoti mīlēja, mājās viņš vienmēr nāca ar pilnām kabatām konfekšu, ko skolnieki tajās sabāzuši.» Tomēr Ēriks atkal apliecina - dzīve pensijā nav garlaicīga: «Mēs, Ādažu pensionāri, labi saprotamies - kopā nūjojam, satiekamies novusa mačos, uzspēlējam zolīti. Ejam uz baseinu.» Pats seniors pirms četriem gadiem sācis «blēņoties» - dēls no Amerikas atvedis sporta somu ar visiem hokeja piederumiem, un Ēriks «piesmērējies klāt» Ādažu hokeja komandai. «Arī tagad paslidinos - reizi nedēļā braucu uz Rīgu, uz Sporta akadēmiju uz ledus darboties. Tur jau mani par Papiņu iesaukuši. Kad sāku pie viņiem braukt, man bija 76 gadi - katru gadu paņemu baltu kreklu un uz muguras uzdrukāju savu dzīves gadskaitli. Tagad man ir krekls ar 78. numuru!»